foto: Rojs Maizītis
Aktieris Jānis Skanis: "Kur visvairāk cilvēki smejas? Kapos"
Vīru pasaule
2024. gada 10. marts, 07:33

Aktieris Jānis Skanis: "Kur visvairāk cilvēki smejas? Kapos"

Daiga Mazvērsīte

"Patiesā Dzīve"

Kad puikas negrib kļūt pieauguši, to sauc par Pītera Pena sindromu. Izrāde ar šādu nosaukumu no februāra skatāma Nacionālajā teātrī, un nostalģiskās drāmas dalībnieku vidū ir arī Jānis Skanis.

Savulaik viņš gribēja kļūt par skolotāju. Nekļuva – neko darīt, bet pie bērniem viņš devies gan kā rūķis Tarmantiņš, gan kā sīkstulis Skrūdžs, bet tagad kā Kapteinis Grants. Raksturlomu tēlotājs – šāds apzīmējums attiecināts uz Skaņa radošo veikumu, un tajā krāsu netrūkst, balto ieskaitot.

Mūsu tikšanās rītā Jānis Kristīgajā radio ielasījis kārtējo sprediķi. To viņš dara jau vairāk nekā trīsdesmit gadu, un viņa balss skan mierīgi un spēcinoši. Tā tas notiek arī izrādē visai ģimenei Kapteiņa Granta bērni, kurā aktieris mūs ved ceļojumā apkārt zemeslodei, ļaujot noticēt, ka brīnumi tomēr notiek.

Skaņa atveidojumā kapteinis piedalās visos uzveduma notikumos, gluži kā viņa Teicējs rokoperā Lāčplēsis. Jāņa balss rimtais plūdums kontrastē ar dzīvi, kas no katra stūra burtiski uzbrūk ar savu dinamiku. Līdzīgi rāma izvēršas arī mūsu saruna.

foto: Rojs Maizītis

Bez sarūgtinājuma indes

Manā bērnībā, kad lasījām daudz grāmatu, to vidū bija arī romāns par Robinsonu Krūzo. Vaicājām cits citam, ko katrs ņemtu līdzi uz vientuļu salu. Robinsons izglābās kuģa katastrofā – tāpat kā Kapteinis Grants.

Gudra atbilde varbūt skanētu, ka līdzi ņemtu Bībeli, bet līdz tam laikam neesmu izaudzis. Noteikti gan ņemtu labu grāmatu, taču gribētu būt brīvs no mantām, no sliktām domām, pat no apģērba. Ne jau gluži pliks, bet ziemas tuntulēšanās nogurdina, gribētos staigāt šortos un krekliņā. Grūti iedomāties kaut ko tik īpašu un dārgu, bez kā nevarētu dzīvot, jo ar gadiem palēnām atbiris viss, kas šķita vērtīgs un vajadzīgs.

Uz daudzām lietām esmu sācis skatīties ar vieglu smaidu. Kādreiz likās, ka ļoti svarīga ir automašīna – kaut vai, lai pārvietotos no darba uz darbu–, bet tagad bez tās varu iztikt, tāpat arī bez daudz kā cita. Šajā laikā, kad esam apauguši ar dažādām materiālām lietām, fotogrāfijām, ar labām un sliktām atmiņām, vislabāk būtu uz vientuļo salu neņemt neko, lai būtu pilnīgi brīvs. Tā būtu lieliska iespēja satikt pašam sevi.

Kapteiņa Granta bērni, Žila Verna darbi – tā ir mana bērnība. Kapteinis Nemo. Šīs grāmatas ir vērtīgas, jo paver apvārsni, tu ieraugi pasauli visā tās skaistumā. Runājam par paradīzi, bet varbūt paradīze ir šeit, uz zemes, tikai jautājums – kā mēs paši notiekošo uztveram. Žila Verna grāmatās ir daudz, daudz padomu, kā izdzīvot. Nevis nolaist rokas un padoties, bet atrast izeju – tas arī ir šis dzīves skaistums. Izeja ir vienmēr, tikai tā jāmeklē. Nevis jābēdājas un jāraud, bet jādarbojas.

Šādas atziņas rodas līdz ar gadiem, kad iestājas viedums.

Ko darīt, ja vecums pienācis, bet viedums pagājis garām? Reizēm domāju – ja nav, tad nav, jāmēģina dzīvot, kā nu ir. Cenšos nedzīvot pagātnē, neskumdināties par to, cik viss bija labi un skaisti, saule spoža un zāle zaļa. Dzīvoju tagadnē, atbrīvojies no bagāžas – no visa tā, ko gribas atcerēties un tajā gremdēties. Manā dzīvē ir kāda slēgta telpa, kurā atrodas skapji ar skeletiem un dažādi dēmoni. Lai gan tie palaikam izsprūk ārā, tomēr, paldies Dievam, viņi visi atrodas tur, bet es dzīvoju šajā pasaulē, šajā laikā, ar šīs dienas notikumiem. Uzreiz jāsaka – šī pasaule man ir drusku sveša, bet es tajā raugos ar lielu interesi, it īpaši uz līdzcilvēkiem.

Nerunāju par globālām parādībām – kariem, plūdiem –, bet par savu ģimeni un lielo ģimeni – teātri. Domāju par cilvēkiem, kuri man ir mīļi, ar kuriem uzturu attiecības, sazvanos, satiekos. Tā ir Baiba Indriksone, Mārīte Zemdega, Inta Tirole, Uldis Dumpis, Uldis Norenbergs, Ģirts (Jakovļevs), kas dūšīgi spirinās.

Tā ir viena paaudze, nākamā esam mēs – Šoriņš, Neimanis, Lāsma Kugrēna, Valdis Lūriņš. Šie cilvēki man ir ļoti tuvi, arī Jānis Paukštello no Dailes teātra. Interesanti, ka, strādājot ar jaunajiem kolēģiem, man īsu brīdi šķita, ka būs grūti atrast kopīgas sarunu tēmas. Tagad, kad gatavojam izrādi Pīters Pens. Sindroms ar režisoru Dmitriju Krimovu, es esmu visvecākais, man apkārt ir jauni cilvēki, labs ansamblis, un atrasties tādā vidē ir viegli un labi.

Brīžam gan jaunās paaudzes dzīvesstils un ieradumi būtiski atšķiras no tradicionālā, un tas ir vērojams arī teātra apmeklētāju vidē.

Tā laikam ir vecuma pazīme, kad cilvēks saka: “Jā, tagad ir citādi, nekulturālāk, izrādēs svilpj, dara sazin ko…” Tā salīdzināt nedrīkst! To saku tāpēc, ka tad, kad ienācām Nacionālajā teātrī, man, Šoriņam un Kugrēnai pirmās lomas bija Skroderdienās Silmačos. Es spēlēju Joski, Šoris – Rūdi. Man paraugs bija Jānis Kubilis, Šoriņam – Alfreds Jaunušans, Lāsmai – Velta Līne. Tādi tēlojumi, ka labāk vairs nav iespējams. Dabiski, kritika mūs noslaucīja no zemes virsas, bet mēs izdzīvojām. Tā iet ar to salīdzināšanu.

Tagad esmu nogājis apli un nonācis tajā pašā situācijā, jo nākamā izrāde, kurā piedalīšos, būs Bezkaunīgie veči, kur savulaik tēloja (Kārlis) Sebris, Kubilis un Jaunušans, bet tagad spēlēsim mēs ar Šoriņu. Režisēs Gatis Šmits. Redzēs, kā mums ies, bet salīdzināšana noteikti būs – tas ir neizbēgami. Bet uz to jāskatās ar smaidu. Piedalos ukraiņu režisores (Marina Smiļaneca – red. piez.) izrādē Suņa māja, jauks gabaliņš par brāļiem un veco suni, kuru spēlēju es un Ģirts Jakovļevs.

Esmu Vecais suns, apkārt spēlē jaunie. Viņi strādā ar lielu interesi, pēc izrādes neiet prom, pārrunā, kas izdevies, kura vieta nepadevās. Klausos un priecājos, tas teātrim ir tik nepieciešams – šī ieinteresētība, nemiers, dzīvais nervs. Cerīgi raugos arī uz pasauli, jo, ja cilvēks dzīvo ar sarūgtinājumu, tā ir liela nelaime. Lūdzu Dievu, lai tādā situācijā nenonāktu; tā ir inde, kas iznīcina cilvēku. 

foto: Rojs Maizītis

Kādreiz tādus sauca par nodegušo sērkociņu lasītājiem…

Diemžēl pats savām acīm esmu redzējis, kas notiek ar kolēģiem, kurus pārņēmis sarūgtinājums. Taču varbūt šī situācija ir pārbaudījums, kas liek darboties, meklēt izeju. Var atrast citu darbu, kaut ko mainīt. Tas atgādina problēmas ar dzeršanu, kuras man nav svešas. Labi saprotu visus dzērājus, pats esmu tādus spēlējis. Dzērājs vienmēr atradīs iemeslu, kāpēc iedzert, – te sieva uzkliedz, te darbā nepatikšanas.

Gluži tāpat vienmēr var atrast iemeslu, lai justos tā, it kā tev dzīve būtu nodarījusi pāri. Jautājums – mēs par to gaužamies vai ejam tālāk. Kad tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru. Protams, sāpēs, bet tu nebūsi tas, kurš sit. Kurš paceļ zobenu, no zobena krīt. Ir nemainīgas, milzīgas patiesības, kas eksistē neatkarīgi no mums; Dieva dzirnas maļ lēni, bet labi. Manuprāt, beigu beigās viss sakārtojas līdzsvarā. 

Nesen zvanīju kolēģei, pateicos par Ziemassvētku sveicienu, un viņa saka: “Jāni, esmu tajos gados, kad man viss ir sakārtots. Esmu mierā ar pasauli, mani nekas nespēj uztraukt.” Kļuva mazliet jocīgi ap sirdi, jo man gan vēl daudz kas jākārto – ne vien ārēji, bet arī iekšēji.

Dzirdēta gudrība, ka jādzīvo tā, it kā šī diena būtu pēdējā. Nepaliec parādā, neaizmirsti pateikt labu vārdu tuviniekiem...

Vienmēr būs kaut kas nepadarīts. Un varbūt viss notiek tā, kā jānotiek, varbūt esmu fatālists – kas nav sakārtots, tam nebija jābūt sakārtotam. Kā tur Zaļajā zemē rakstīts: Brīviņš uzcēla lielisku māju, sakopa zemi, zaļoja lauki – atnāca dēls un visu nodzēra. Tu vari spirināties, cik gribi…

Bet uz ceļa nevar rādīties ar auto bez tehniskās apskates. Spirinies, cik gribi, ka nebija lemts sakārtot...

Protams, ir lietas, kam jābūt kārtībā, ja gribi virzīties uz priekšu. Taču ir globālas lietas, par kurām nav jāuztraucas. Sākām ar kapteini Grantu…

Šķiet, Jānis Skanis pudeli ar palīdzības lūgumu okeānā nemaz nebūtu metis...

Laikam gan nebūtu. Bet nekad nesaki nekad, varbūt pienāktu brīdis, kad tomēr to darītu. Kā jau minēju, es dzīvoju šodienā. Ja rīt nonākšu uz salas, tagad vēl nezinu, ko tur darīšu. Varbūt mēģināšu peldus tikt līdz krastam. Šī uzveduma sakarā man ir pārdomas. Viena lieta ir valsts atbalstītā teātrī radīt lielo mākslu – visi brauc uz Rīgu un skatās. Pavisam cita lieta ir doties ar izrādi pie lauku skatītāja, un tad tā ir mazā māksla. Nav tādas lielās un mazās mākslas – māksla vai nu ir, vai nav.

Kad Juris Millers ķērās pie šī projekta, biju skeptisks, jo Māras Ķimeles režisētā Jaunatnes teātra izrāde Kapteiņa Granta bērni ātri tika noņemta no repertuāra, un, zinot šo vēsturi, es šaubījos. Par laimi, tapusi ģimenes izrāde, kura vēsta par dažādām situācijām, kas groza pasauli un maina dzīves. Mums izveidojies brīnišķīgs ansamblis, kurā spēlē Edgars Lipors un mans draugs Jānis Kirmuška. Režisore ir Laila Kirmuška, viņa pratusi no grāmatas sarežģītā sižeta izveidot kaut ko baudāmu. Liels prieks bija iepazīties ar jauniem cilvēkiem – Sandiju Misiku, Miku Galvanovski. Šis puisis man patīk, zināmā mērā sāku dzīvot līdzi viņa dzīvei un biju sarūgtināts, kad Jelgava savā svētku koncertā atteicās no viņa dziesmas. Mēs runājam par patriotismu, sūdzamies, ka jaunajai paaudzei tā pietrūkst, bet, kad beidzot ir tāda laba patriotiskā dziesma, tad – nē, to nedrīkst dziedāt, tas nav mūsu plānā... Nu, īsts provinciālisms!

Un birokrātija, kuras laikam netrūkst arī teātrī.

Par to ir daudz diskutēts, viens brīdis bija grūts, bet pašlaik gaisotne ir stipri mainījusies, aktieri sasparojušies, darbs iet pa trim gaņģiem. Visi ir aizņemti, nav laika vērpt intrigas un ļauties sarūgtinājumam. Aktieris jau ir kā darba zirgs – kad tiek iejūgts, ir priecīgs un laimīgs, iet rikšiem vien.

Palīdzēt otram ar domām vien

Tikko Indra Burkovska spīdoši atklāja savu talantu filmā Pastkarte no Romas. Beidzot viņa ir novērtēta kā izcila kinoaktrise, bet Jānim Skanim tas vēl priekšā.

Savulaik pārdzīvoju, ka man kino nav lomu. Uz provēm esmu gājis, tagad gan vairs neeju, pat ja aicina, jo šis sapnis ir izsapņots. Esmu pie Streiča gribējis tikt, esmu ar Artmani un Cilinski kaut kādu krogus muzikantu spēlējis. Ar kino man saistās briesmīgas atmiņas. Nesen biju ienācis teātrī, un vienudien pie dežuranta mani gaida skaista sieviete, kinorežisore Brigita Krūmiņa. Saka, viņa taisot filmu par mīlestību un redzot mani galvenajā lomā. Jā, būšu slavens! Izrādījās, ka tā ir dokumentāla filma par gadījuma sakariem un no tiem izrietošajām sekām – veneriskajām slimībām, PSRS Veselības ministrijas pasūtījums. Kad biju parakstījis papīru, vairs nevarēju atteikties. Filmu noskatījos kino Rīga pagarinātajā seansā, sēdēju ložā aiz aizkariem un raudāju. Tāpat kā toreiz, kad sevi pirmoreiz ieraudzīju televizorā… Tā sabrūk sapņi.

Burkovskas varonei ir Alcheimera slimība, tad sabrūk viss. Tas piemeklē salīdzinoši daudzus seniorus, taču aktieriem atmiņa ir īpaši svarīga.

Vecums nāk, patīk vai ne, ar savām blaknēm, un atmiņas zudums ir viena no tām. Bija kāda aktrise, kuru Jaunušans bezgala mīlēja un centās noturēt uz skatuves līdz pēdējam. Beigās jau bija traģiski un smieklīgi reizē. Es stāvēju sardzē ar pīķi, kapuce uz acīm, kad viņa tēloja Elektru, un pazūd teksts. Sufliere no kulisēm čukst: “Es kroplā atlauska no dzīves trauka.” Nekā, nedzird – arī vecuma blakne. Sufliere runā arvien skaļāk – klusums… Beigās gandrīz kliedz, un tad jau no otrā balkona teica priekšā: “Es kroplā atlauska no dzīves trauka.”

Ģirts (Jakovļevs) man zvana: “Janka, es eju uz operāciju, tev būs Suņa māja jāspēlē. Es ar vienu aci vispār neredzu, tagad otra sāk uzdot.” Es saku – cerēsim, ka viss būs labi. Ko darīt, tāda ir dzīve. Ģirts ir tik harismātisks aktieris...

Jānis Skanis arī. Kad jūs izrādē Kapteiņa Granta bērni parādāties uz skatuves, visi uzreiz pieklust, sakoncentrējas – ar balsi vien panākat disciplīnu zālē. Bet tas nav uzvedums tikai bērniem, arī pieaugušie var pārdomāt dzīvi, piemēram – vai arī manā ceļā gadījušies cilvēki, kuri ir gatavi nesavtīgi palīdzēt.

Manā dzīvē bijis ļoti daudz cilvēku, kuri palīdzējuši puisim, kas mācījies internātskolā. Augu bez tēva, māte pa slimnīcām. Vecāmāte nomira, vecaistēvs nomira, augu viens, bez radiem. Vienlaikus esmu jutis cilvēku ieinteresētību manā dzīvē, saņēmis mīlestību un palīdzību.

Piemēram, no sava trenera, kurš pirmais Latvijā pārlēca divus metrus. No internātskolas skolotājiem, kolēģiem dažādās darbavietās – vai piedalījos ģeologu ekspedīcijā, vai mežu stādīju, vai strādāju par santehniķi Baldones observatorijā (esmu strādājis pat par apkopēju, un vislielākais pārbaudījums man bija sieviešu tualetes). Visur, kur biju, atradās cilvēki, kuri sniedza palīdzīgu roku, uzsita uz pleca, pastūma uz priekšu. Nevienam nevaru atmaksāt, atdarīt, bet mēģinu atdot kādā citā veidā – dot citiem cilvēkiem to, ko esmu saņēmis pats.

Nezinu, vai tiktu Teātra fakultātē, ja nebūtu Jaunušana, turklāt tobrīd biju iesaukts dienestā. Uz eksāmenu gāja mani draugi – Igors Siliņš un vēl daži. Igoru togad neuzņēma, bet mani gan. Aizgāju savās armijas drēbītēs, varbūt tās Jaunušanu uzrunāja, varbūt viņš atcerējās savu jaunību – to es nezinu. Es viņu ieinteresēju un viņa labvēlību un skarbo mīlestību jutu daudzus gadus – esmu par to bezgala pateicīgs. Labi, ka varēju būt klāt viņa beidzamajā stundā Jāņos, kad visa pilsēta bija izbraukusi un slimnīca tukša. Jaunušanam bija ļoti slikti: “Jānīt, atnes kolektīvam kādu aliņu, sieriņu, pīrādziņu.”

Atnesu arī, bet nebija jau, kam dot – neviena cilvēka! Var jau saķert galvu, cik tas ir briesmīgi, ka slimnīcā neviena nav, bet – tā nu viņš ir, ejam tālāk. Galvenais, lai Jaunušanam būtu labi! To māca arī kapteinis Grants un Žils Verns – palīdzēt otram kaut ar domām vien. Tam domāta arī lūgšana. Nav obligāti jālūdzas baznīcā, lūgšana ir iedomāšanās, kā es iedomājos par saviem kolēģiem – lai nu meitenei izdodas labi šī loma! Aizsūtu to vēlējumu kosmosā, protams, nezinu, vai tas piepildīsies.

foto: Rojs Maizītis

Negribu kļūt falšs

Atceroties Jaunušana darbu, klasisko teātra režiju, nāk prātā salīdzinājums: vienam patīk jaunas lietas, citam – antikvāri priekšmeti. Tagad teātrī daudz meklējumu, eksperimentu, bet tā gribētos īstu, tradicionālu, ilgmūžīgu retro – antikvāru teātri kā pirms trīsdesmit un vairāk gadiem!

Lieku lielas cerības uz Bezkaunīgajiem večiem – redzēsim, kā būs, bet, protams, teātris iet līdzi laikam, kas ir ļoti ātrs, tehnoloģisks. Telefoni nomaina cits citu, atkal jauns modelis. Ir svarīgi, lai teātris nestāv uz vietas, lai mainās, neiesūno kā franču klasiskais teātris, ko spēlē tāpat kā pirms gadsimta. Viens tāds varbūt varētu pastāvēt, bet mēs esam maza valsts. Par tradicionālo teātri – šajos Ziemassvētkos rādījām Sudraba slidas, zāle stāvgrūdām pilna, tātad cilvēkiem vajag šo veco stāstu par gaismu, mīlestību, grūtībām, kas tiek pārvarētas. Uz skatuves tikai neliels modernisms – slidošana.

Vajadzīgs balanss starp melno un balto, slikto un labo, pasaulē tam būtu jāsakārtojas. Ja tā nav, tad notiek kataklizmas, kā šis debilais karš Ukrainā. No kurienes tāds ļaunums var rasties? Bet varbūt Eiropā kaut kas nebija kārtībā, sabiedrība pārēdusies un pārlaimīga. Re, ļaunums parādās, un viss mainās. Pasaulē ir daudz disharmonijas – Amazones mežus izcērt, Viktorijas ezers izžūst, mainās Golfa straume, varbūt Latvijas vietā būs tuksnesis. Evolūcija kaut ko sasniedz, seko kritiens. Ticu, ka pirms mums bijušas citas civilizācijas, nevar būt, ka tādas pilis, piramīdas cēla kaut kādi mežoņi. Viņi paši sevi izbeidza, tāpat kā Romas impērija izvirta. Un tā ir salīdzinoši nesena civilizācija, kuru iznīcināja barbari.

Kapteiņa Granta bērnos arī ir barbari, cilvēkēdāji. Civilizētie eiropieši, kuri sevi uzskatīja par pasaules nabu, ir sekmīgi iznīcinājuši Ziemeļamerikas indiāņu un Austrālijas aborigēnu kultūru. Kā pašam Jānim Skanim ar ceļošanas pieredzi?

Austrālijā esmu bijis, bet aborigēnus gan neiepazinu. Kad sportoju, apceļoju visas sociālistiskās valstis. Teātrī Alfreds Jaunušans un Helēna Romanova teica, ka nu man jāizvēlas, gribu būt sportists vai tomēr aktieris. Toreiz bija jākārto ieskaite – nu, kā to var salīdzināt ar braucienu uz ārzemēm? Tomēr, zobus sakodis, teicu: “Labi, kārtošu ieskaiti!” Pēc tam ar teātri esmu divreiz bijis Austrālijā, n-tās reizes Ziemeļamerikā, kur ne tikai spēlēju izrādēs, bet arī vadīju Dziesmu svētkus.

Vai Patagonijā nav būts?

Tas vēl priekšā, ja neskaita izrādi, kurā plūdi aiznes zirgus un grifs nolaupa Robertu. Kā šodien atceros Žila Verna grāmatas melnbaltās gravīras! Kad nolēmu dzīvot šodienā un apgūt jauno pasauli, iegāju Instagram, lai apskatītos, kas tur notiek. Cik ātri iegāju, tikpat ātri iznācu. Sapratu, ka citu cilvēku dzīves bildītes – kā tu peldies vai kā tev pasniedz ordeni – mani neinteresē. Negribu līst tur iekšā.

Citu ceļojumu bildes gan varbūt rosina izdomāt jaunu maršrutu?

Man jau sen nekur tālu negribas. Divatā ar sievu Elgu braucam uz Vāciju, Poliju, Itāliju, tātad – Eiropa. Esam bijuši Ungārijā, tagad gribētos aizbraukt uz Rumāniju, kur, man liekas, nesen ir beidzies kolhozu laiks, vai uz Moldovu. Ceļojam dažādi. Lielākoties aizlidojam, lai ekonomētu laiku – vasarā vienmēr ir daudz darba –, tad noīrējam auto. Tā iekritu Itālijā – iebraucu stāvvietā, ieraugu zīmi, ka tur nedrīkst braukt. Izbraucu ārā, iebraucu citā stāvvietā – tur tas pats. Pēc tam atnāk paziņojums – sods par katru stāvvietu 80 eiro. Es kā īsts padomju produkts domāju: “Nu kurš tur Itālijā tādu Skani zinās, klapēšu ar ausīm…” Te uz teātri atnāk vēstule –mana lieta nodota parādu piedzinējam, un nu jau summa ir ap septiņiem simtiem! Protams, samaksāju. Re, ko nozīmē savu kļūdu uzreiz neizlabot un paļauties, ka gan jau viss nokārtosies.

Jā, strīdi jārisina un jācenšas, lai neiznāk tā, ka vārdi piedod, es kļūdījos vai es tevi mīlu paliek nepateikti, jo cilvēka vairs nav.

Tur tā ķeza. Man ir brīnišķīga ģimene, foršas vedeklas, bet mana vienatne, dzīvošana bez ģimenes, bez radiem ir atstājusi kaut kādu zīmogu. Man vienmēr bijis grūti pateikt bērniem es tevi mīlu. Esmu, protams, teicis, rūpējos, cik varēju, vedu ceļojumos, bet tā runāšana... Sieva arī dažreiz vaicā – vai tad grūti pateikt? Jā, man tiešām ir grūti, varbūt vainīga aktiera profesija, jo bail no lētuma. Vārdi, kas ir svēti, ikdienā lietojot, kļūst nodrāzti, ikdienišķi. Neīsti.

Daudz runu esam dzirdējuši, jo: “Kā var nesolīt!”

Izstrādājas imunitāte, no tribīnes tagad var ļerkstēt, ko grib. Runā, runā, mana viena vieta klausās... Bail, ka no sociālisma murgiem neieejam citos murgos. Tagad, piemēram, ulmaņlaika pacēlums izraisa smaidu, bet savā laikā tas nostrādāja – cilvēki bija uzcēluši savu Latviju un ar prieku tajā dzīvoja. Mēs neko neesam uzcēluši, kaut kā aizmuļļājāmies prom no Krievijas, neesam par savu brīvību izlējuši asinis, varbūt tāpēc mums tagad tā iet. Nesen vadīju sava drauga Jāņa Lejiņa jubileju. Viņš ir rakstnieks, viņa darbarīks ir vārds, stiprs vārds – kad viņš runā par dzimtenes mīlestību, es noticu. Bet pats par lielām lietām baidos runāt, lai nekļūtu falšs.   

Visvairāk smejas kapos

Jānim Skanim tuvojas 50 gadu darba jubileja Nacionālajā teātrī.

Vai dieviņ... Man bija labs treneris Ilmārs Lapiņš. Pateicoties viņam, kļuvu par Latvijas čempionu augstlēkšanā, pārlēcu 2,12 metrus, un viņš teica: “Jābeidz lēkt, kamēr vēl gribas!” Man pēdējos gados teātrī bija sajūta, ka jābeidz lēkt, bet tagad atkal radies dzinulis, gribas strādāt. Šis darbs, Pīters Pens. Sindroms pie Krimova, ir ļoti interesants. Tur būtībā ir tikai viena loma, Pītera Pena, pārējās ir nelielas – par un ap viņu. Skatīties, kā strādā izcils režisors, kā tēmu var interpretēt tik negaidīti…

Pīters ir novecojis, rodas problēma – kā dzīvot tālāk, redzot, ka līdzcilvēki cits pēc cita aiziet? Ko iesākt? Skumjo tēmu režisors risina ļoti asprātīgi – līdzīgi kā Bezkaunīgajos večos Anšlavs Eglītis: vecu cilvēku draudzība, uzticība. Vecīšiem, protams, ir smieklīgi, pat dīvaini ieradumi. Skatījos televīzijas pārraidi, kurā par savu ģimeni runāja gados jauna, vēzi izslimojusi sieviete. Vēzis bijis vecmammai, mammai, tagad viņai, un ir bail par gēniem un iedzimtību. Vecāmāte bijusi ar demenci, laikam ievietota aprūpes namā, un sieviete atcerējās ne tikai šausmas, bet arī brīžus, kad viņas stundām runājušās un smējušās. Jā, dzīve ir dzīve. Kur tad visvairāk smejas? Kapos.

Nezināju. Bērēs pēc trešās glāzītes, tur jā.

Par kapiem ir daudz anekdošu, piemēram, vienam no triju smilšu sauju metējiem līdzi iekrīt telefons. Nu, ko iesākt? Pakaļ līst neērti, īpašnieks atmet ar roku – podziņu telefons, štrunts! Kad sāk kapu bērt ciet, no tā atskan telefona melodija Pīrādziņ, nāc ārā… Visi šausmās, cenšas kapu pēc iespējas ātrāk aizrakt. No teātra nācies daudz kolēģu izvadīt, un tad jau neatskatīties vai neatklausīties, kā iereibis muzikants uz vijoles cenšas pareizi nočīgāt. Bēres jāuztver caur smieklīgo.

Manai paaudzei Pīters Pens nebija tik tuvs kā Buratīno vai Pepija, kas ar draugiem ēda tabletes, lai neizaugtu lieli. Ja pieaudzis vīrietis pērk rotaļu vilcieniņu un dārgu mašīnu, vai tas ir Pītera Pena sindroms? Kaut ko kompensē no bērnībā nepiedzīvotā?

Es savu pagātni esmu nolicis malā, tur bijis labais un sliktais. Esmu sentimentāls radījums, ja kaut kas pa īstam, no sirds uzrunā, kaut vai eglīšu mantiņa, ar kuru man saistās tas un tas, pats sev saku – stop! Nepieskaros savai atmiņu lādei, tā ir labi noglabāta. Neskatos arī vecās fotogrāfijas, ir bijusi vēlme visu sadedzināt, bet pietrūkst dūšas.

Tikai ne to! Ja nu kāds gribēs par Jāni Skani uzrakstīt grāmatu.

Vai dieniņās, daudzi ir gribējuši, bet es ni un ni. Kas tad ir aktieris? Šodien tu strādā ar vienu režisoru, rīt ar otru, un man jāielien tajā pasaulē. Negribas teikt, ka esmu prostitūta, bet vieglas uzvedības jauneklis gan. Ja kaut kam pieķeros, tur palieku, bet rīt prasa no manis ko citu. Krimova Pīters Pens vairs negrib iepriecināt bērnus. Līdz pieciem gadiem bērns ir kolosāls, pēc tam viņš vairs nav bērns. Tur ir novecošanas problēma – Pīters Pens var izsaukt Raini, Puškinu, viņš izsauc arī krievu aktieri Čehovu, kas bijis Rīgā, bet visu laiku jūt, ka apkārtējā pasaule ir aizgājusi. Būs laba izrāde, smeldzīga, gaiša, un man tas patīk. Tāda ir mūsu dzīve – ja cilvēks noveco, nav par ko priecāties, bet, ja uz to skatās ar gaišām acīm, saglabājot gaišu sirdi, humoru…

Humors! Pirms apaļiem 30 gadiem Edmunds Freibergs uz Nacionālā teātra skatuves uzveda izrādi par Žurku Kornēliju, kurai bija viedoklis par visu. Viņas oponents bija Circenis Jāņa Skaņa atveidojumā.

Svetiņas vairs nav, nebūs arī Žurkas. Pirms kovida Freibis gan uztaisīja izrādi, kas aizgāja rūkdama, piedalījās daudz aktieru, arī es kā Circenis līdu ārā. Deviņdesmitajos Šoriņš uztaisīja izrādi par Pinokio, kurā Iveta spēlēja Feju, es – Runājošo circeni, kas izlīdis no pagraba un dod padomus. Tā tēls un tā domāšana man radās, kad ar Šori vienu vasaru ar velosipēdiem izbraucām pa Latgali – Ludza, Rēzekne. Kādu vakaru, jau melnā tumsā, palūdzām naktsmājas – tur divi vecīši. Uzklāja mums ārā galdu, uz tā nekā daudz – vārīti kartupelīši, gurķītis, speķa gabaliņš. Mums Rīgas desa, polšiņš – visu saklājām. Sēžam, runājamies.

“Kā tad jūs – divi vien dzīvojat?” – “Nu, bija dēls, viņu Rēzeknē nodūra.” Tādi gaiši cilvēki, skatos, vīram kājās velteņi. “Kāpēc jums velteņi vasarā?” – “Biju grāvracis, esmu izstaigājis visu Latviju, grāvjus rakdams, kājas visu laiku slapjas – te nu es esmu.” Tas mani tik ļoti aizkustināja, nekas jau nerodas no nekā, viss rodas no atmiņas, tur palikušām zīmēm. Latgales grāvracis, viņa lādzīgums, cilvēks, kuram dzīvē nekā vairs nav, mājiņa arī sašķiebusies. Bet viņš uz pasauli skatījās gaiši, un mans Circenis arī. Citi saka – dumjš. Lai nu būtu… Tas ir vispārzināms kontrasts – Sarkanais un Baltais klauns, Sveta un es. Labi, ka tas ir bijis, priecējām cilvēkus. Tas ir bijis un aizgājis, to nevajag cilāt, ne velti ir teiciens – divreiz vienā upē neiekāpsi.