foto: Courtesy Everett Collection/ Vida Press
Tieši pirms 79 gadiem nošāvās Ādolfs Hitlers. Kāda būtu pasaules kārtība Hitlera gaumē
1940. gada 23. jūnijs, Francija kritusi, un Ādolfs Hitlers ieradies Parīzē. Viņam līdzās fīrera arhitekts Alberts Špērs (pa kreisi) un nacistu galma skulptors Arno Brēkers.
Pasaulē
2024. gada 30. aprīlis, 04:50

Tieši pirms 79 gadiem nošāvās Ādolfs Hitlers. Kāda būtu pasaules kārtība Hitlera gaumē

Ziņu nodaļa

Kas Jauns Avīze

Kas būtu, ja Napoleons uzvarētu Vaterlo kaujā, Josifu Džugašvili nošautu bankas laupīšanas laikā vai Hitlers būtu uzvarējis Otrajā pasaules karā? Alternatīvā vēsture ir fantastikas žanra lauciņš, taču dažkārt ir iespējams iztēloties nenotikušā hroniku. It sevišķi, ja vēsture mēdz atkārtoties...

Hitleram bija konkrēti plāni, kādai jāizskatās pasaulei un it īpaši Eiropai saskaņā ar "Neuordnung" – "Jauno kārtību". 1941. gada 30. janvārī nacistu fīrers paziņoja: “1941. gads būs, es esmu pārliecināts, diženās Eiropas Jaunās kārtības vēsturiskais gads!”

Murgi, kas atkārtojas

Runā Erlangenes universitātē jau 1930. gada novembrī Hitlers klāstīja, ka nevienai citai tautai nav vairāk tiesību cīnīties un iegūt kontroli pasaules varu nekā vāciešiem.

Mūsdienu Krievijas ideoloģija daudz ko ir pārņēmusi no Hitlera nacistiem, pirmām kārtām jau apsēstību ar īpašo lomu un mesiānismu. Runas par izvirtušajiem anglosakšiem ir tā pati Trešā reiha propaganda, ebreju vietā ir ukraiņi, rašisma ideologi atklāti fantazē par dzīves telpas paplašināšanu. Un ir pilnīgi iespējams, ka Kremļa kabinetos tapuši tikpat absurdi un nelietīgi plāni kā Hitlera "Neuordnung".

Eva Brauna un Ādolfs Hitlers fotogrāfijās

gallery icon

Hitlers bija pārliecināts, ka Trešais reihs būs visas Eiropas saimnieks un galu galā uzņemsies kundzību pār pasauli. Kā jau tas zināms, ebrejus, čigānus, lielu daļu slāvu (it īpaši poļus un krievus) un virkni citu “dzīvības necienīgo”, tostarp nedziedināmi un garīgi slimos, bija paredzēts nogalināt, daudzus izraidīt vai paverdzināt.

Tāpat arī ārpus likuma nacistu pasaulē bija homoseksuālisms, pasludināts par vēl vienu ebreju sazvērestību. Ap 100 000 geju arestēja, 50 000 notiesāja, aptuveni 5000 līdz 15 000 ieslodzīja nacistu nometnēs, kur viņi bija spiesti valkāt rozā trīsstūra nozīmītes. Dažus kastrēja vai izmantoja eksperimentiem, kuru mērķis bija izārstēt homoseksualitāti. Esesiešiem un policistiem ar Hitlera pavēli draudēja nāvessods, ja viņus pieķertu homoseksuālās darbībās

Sava vieta jaunajā Eiropā bija paredzēta katrai tautai. Viens no sarežģītākajiem nacistu projektiem bija Vācu nācijas lielā ģermāņu reiha izveide. Tajā apvienotu visu ģermāņu Eiropu (izņemot Lielbritāniju), visas agrākās valstis būtu tikai Trešā reiha provinces, kā, piemēram, Austrija, nacionālā apziņa būtu izskaužama. Nebūtu vairs ne dāņu, holandiešu, norvēģu, bet tikai ārieši, tiesa, dzimtajām valodām ļautu pastāvēt.

Kā Vācijas teritorija

Par Lielvācijas teritoriju būtu padarīta jau 1938. gadā pievienotā Austrija, Francijas ziemeļu un austrumu daļa, Čehija, Slovākija ar visu tās pseidoneatkarību, Polija, Dānija, Nīderlande, Beļģija, Luksemburga, Lihtenšteina, Norvēģija, pat Zviedrija, Baltijas valstis un PSRS daļa līdz Urāliem. Arī Šveice savu neitralitāti varētu uzkārt uz nagliņas – nacisti plānoja anektēt ne tikai vāciski, bet arī franciski runājošos kantonus, un tad jau malā nestāvētu arī Musolīni Itālija.

Īpatnēja bija Himlera ideja izveidot SS valsti Burgundijā – ar saviem likumiem, armiju, valdību, naudu un vēstniecību Berlīnē. Tai būtu pieeja pie Lamanša un Vidusjūras, kopā ar veco Burgundiju aptverot arī Provansu, Šampaņu, citas Francijas provinces un Luksemburgu. To varētu salīdzināt ar senlaiku bruņinieku ordeņvalstīm, tikai viņu vietā būtu esesieši, un lielmestrs būtu Francijas SS vadītājs. Oficiālās valodas – vācu un franču, šis veidojums kalpotu par āriešu valsts paraugu visai Eiropai.

Pēc Dienvidslāvijas iekarošanas 1941. gada aprīlī lielu daļu teritorijas sadalīja starp Vāciju, Itāliju, Ungāriju un Bulgāriju, Serbijā un Horvātijā izveidoja marionešu diktatūras. Šeit nacisti koncentrējās uz ebreju un čigānu iznīcināšanu, slāvus genocīds neskāra. Ungārija, Rumānija, Bulgārija bija Ass sabiedrotās, tās būtu formāli neatkarīgas.

Britu nācijas drūmais gals

Sākotnēji Hitlers cerēja, ka Lielbritānija kļūs par sabiedroto, pat apbrīnoja toreizējo Britu impēriju un cerēja, ka tā nesabruks. Sākotnēji Londona arī bija piekāpīga, pieļāva Čehoslovākijas sagrābšanu, bet tad saprata, ka nacisti nerimsies.

1940. gadā vācu lidmašīnas sāka bombardēt Lielbritāniju, uz papīra bija dzimis iekarošanas plāns "Jūras lauva". Amerikāņu kara žurnālists un vēsturnieks Viljams Šairers (1904–1993), kurš daudz pētījis reiha dokumentus, raksta, ka visus britu vīriešus vecumā no 17 līdz 45 gadiem piespiedu kārtā pārvietotu uz kontinentu rūpnieciskam vergu darbam, britu sievietes nodotu izmantošanai vācu karavīriem, nodrošinot, ka Lielbritānija vienas vai divu paaudžu laikā būtu pārvācota.

Visus politiskos, intelektuālos un sabiedriskos darbiniekus, kuri jau miera laikā izteikušies pret nacistiem, nogalinātu – bija sagatavots nošaujamo saraksts. Atlikušos iedzīvotājus nemitīgi terorizētu, par visniecīgāko pretošanos sodītu ar nāvi, izlaupītu jebko, kam ir finansiāla, militāra, rūpnieciska vai kultūras vērtība (atcerēsimies, ko krievu okupanti dara Ukrainā, tostarp muzejos), Lielbritānijas ekonomiku pārveidotu par Vācijas kara darbnīcu.

Bija arī versija par formāli neatkarīgu, nacionālsociālistisku Skotiju, kam bija daži atbalstītāji Skotijas Nacionālajā partijā. Beigās gan visdrīzāk arī viņi nonāktu tajās pašās vergu darba nometnēs, kur pārējie briti.

Dīvainā kārtā okupētajā, stingri kontrolētajā Lielbritānijā tiktu saglabāta monarhija. Tikai ko pārvaldītu tronī atstātā marionete? Saujiņu dzīvajos atstātu vergu? Ir versija, ka par viltus karali ieceltu Vindzoras hercogu Edvardu, kurš 1936. gadā atteicās no troņa, priekšroku dodot precībām ar amerikāņu aktrisi Volisu Simpsoni – pāris simpatizēja nacistiem un personiski tikās ar Hitleru.

foto: Matthew Chattle/Shutterstock/ Vida Press
"Amazon" seriālā "A man in the high castle" diezgan ticami atainota pasaule, kurā uzvarējis Hitlers. Darbība pamatā norisinās Amerikas reihā, ASV austrumdaļā, kur valda nacisti, un rietumos, ko sagrābusi Japānas impērija.

Jau pēc kara Oto Brautigs no reiha okupēto Austrumu teritoriju ministrijas savā grāmatā apgalvoja, ka 1943. gada februārī viņam bijusi iespēja izlasīt ziņojumu par diskusiju ar SS šefu Himleru, kurā tas izteicis nodomu pēc Vācijas uzvaras iznīcināt aptuveni 80% Francijas un Anglijas iedzīvotāju. Nez ko par to teiktu franču kolaboracionisti ar Petēnu priekšgalā?

Spānijas īstā vieta

Spānijas diktators Franko tā arī oficiāli nepievienojās karam, bet viņam bija lērums teritoriālu iegribu – Francijas basku departamenti, katalāņu valodā runājošā Rusiljona, Serdaņa un Andora. Tāpat arī Spānija gribēja atgūt Gibraltāru, pievākt Maroku un Orānas apgabalu no franču Alžīrijas, paplašināt spāņu Gvineju uz franču Kamerūnas rēķina. Pēdējais saniknoja Hitleru, jo Kamerūna kādreiz bija vācu kolonija.

Starp citu, tā laika Madridē prātoja par federāciju ar Portugāli, un daži spāņu ultranacionālisti pauda, ka, “ģeogrāfiski runājot, Portugālei nav tiesību pastāvēt” – atkal kaut kas pazīstams.

Tikmēr nacisti cerēja, ka Spānija nākotnē tomēr pievienosies viņu koalīcijai. 1940. gada vasarā Hitlers apsvēra iespēju okupēt Portugālei piederošās Azoru salas, Madeiru, Kaboverdi un Spānijas Kanāriju salas, lai iegūtu placdarmu pret britiem Atlantijas okeānā.

Vācija gan aprobežojās ar sarunām, pieprasot vienu no Kanāriju salām kara bāzes izveidei un pretī solot te Gibraltāru, te franču Maroku, tikai ar niansi – vācieši Marokā izvietotu gaisa un flotes bāzes, iegūtu kontroli pār raktuvēm. Spānijas ārlietu ministrs Serano Suņjers bija satriekts, redzot, ka vācieši uzskata Spāniju par potenciālu satelītvalsti, nevis līdzvērtīgu partneri.  

Tāds arī bija Hitlera plāns nākotnē – okupēt Spāniju un Portugāli, pārvēršot tās par marionešu valstīm. Portugāle pie viena zaudētu Mozambiku un Angolu, kuras iekļautu "Mittelafrika" – Vācijas Centrālāfrikā.

Āfrikas pārdale

Āfrika Hitlera acīs nebija ļoti svarīga, kaut arī viņš neaizmirsa par kolonijām, kas bija zaudētas pēc Pirmā pasaules kara – tagadējo Namībiju, Kamerūnu, Tanzāniju un citām.

Hitlera iecerēs bija sagrābt arī britu, franču un beļģu valdījumus un sadalīt Āfriku trīs daļās – ziemeļos valdītu Itālija, kas dabūtu arī Kenijas ziemeļdaļu, vidienē Vācija, dienvidos uz rasisma pamatiem veidotā afrikandu valsts. 1940. gada sākumā ārlietu ministrs Ribentrops bija sazinājies ar Dienvidāfrikas līderiem, kurus uzskatīja par nacisma sabiedrotajiem.

Plaša vāciešu izmitināšana Āfrikā nebija plānota, kolonijas kalpotu dabas resursu ieguvei un vergu darbaspēkam, protams, būtu ieviesta stingra segregācija un sodi par starprasu attiecībām. Nākamais plāns būtu izbūvēt kara bāzes Āfrikas Atlantijas okeāna krastā operācijām pret rietumu puslodi.

Solījumi Turcijai

Turciju Hitlers saskatīja kā potenciālu sabiedroto, ņemot vērā tās svarīgo stratēģisko atrašanās vietu uz Eiropas, Āzijas un Āfrikas robežām, un vēsturisku Krievijas un vēlāk PSRS ienaidnieku.

Turkiem bija apsolīts līdzvērtīgs statuss vācu pasaules kārtībā un vairākas teritorijas drošības apsvērumu dēļ uz Grieķijas rēķina, bufervalstu izveide Kaukāzā Turcijas ietekmē, robežas pārskatīšana ar Sīriju un Irāku. Turcija arī pārņemtu Melno jūru, tomēr Krima būtu Vācijai.

Tiesa, dokumenti liecina, ka nacisti diez ko turkiem neuzticējās – ja viņi pienācīgi nesadarbotos, Turciju sadalītu starp Bulgāriju, Grieķiju, Višī Franciju, Irāku un Lielo Armēniju un Gruziju, atstājot vien nelielu teritoriju.

Daži nacistu līderi uzskatīja, ka jāizveido Armēnijas valsts kā Vācijas protektorāts. Armēņu leģionam bija solīts Lielās Armēnijas projekts – kā līdzsvars Turcijas iecerei par apvienošanos ar Azerbaidžānu, radot "Büyük Turan" – Lielo Turanu. Tomēr Hitlers neuzticējās armēņiem, tā vietā dodot priekšroku musulmaņu atbalstam.

Ādolfa Hitlera dzimtās mājas

gallery icon

Īstenie ārieši no Irānas

Savā apsēstībā ar āriešu rasi Hitlers bija paziņojis, ka Irāna ir āriešu valsts. Irāna persiešu valodā burtiski nozīmē āriešu dzimtene, līdz 1935. gadam to sauca par Persiju. Nosaukuma maiņu Irānas šahs veica pēc Vācijas vēstnieka Teherānā ierosinājuma kā “āriešu solidaritātes” aktu.

Irāņi gan savu valsti par Irānu bija saukuši jau vairāk nekā tūkstoš gadu, tāpat kā ugunskrusts nav nacistu izgudrots ornaments. 1936. gadā Hitlera valdība deklarēja, ka uz irāņiem neattiecas rasu teorijā balstītie Nirnbergas likumi un viņi ir “tīri ārieši”, tas nekas, ka tālu no Ziemeļeiropas.

Otrā pasaules kara priekšvakarā Vācija jau bija Irānas lielākā tirdzniecības partnere, kurai sekoja PSRS, Lielbritānija un ASV. No Vācijas atsūtīja ap 7500 grāmatu, kur bija uzsvērta nacistu reiha un Irānas āriešu kultūras tuvība.

Hitlers personīgi apsolīja, ka pēc PSRS sakāves atdos Irānai visu persiešu zemi, ko ieņēmuši krievi Krievijas un Persijas karu laikā deviņpadsmitajā un divdesmitajā gadsimtā. Tāpat bija plānota aktīva ekonomiskā sadarbība, kur ņemtu vērā arī Irānas intereses. Vietā atcerēties, ka mūsdienās Irāna atkal ir cieša ļaunuma ass sabiedrotā.

Arābus Hitlers uzskatīja par mazvērtīgu rasi, taču vienlaikus raudzījās kā uz sabiedrotajiem, noderīgiem, lai piesaistītu britu spēkus. Vēlāk fīrers nožēloja, ka nav pietiekami sadarbojies ar arābiem, viņaprāt, ēģiptieši, irākieši, visi Tuvie Austrumi bijuši gatavi sacelties pret britiem.

Arābi Hitleru sirsnīgi sauca par tēvoci Ādolfu – 1941. gada novembrī viņš bija apsolījis Jeruzalemes lielajam muftijam, ka visus Tuvo Austrumu ebrejus noslepkavos. Bija arī ideja pēc kara izveidot jaunu satelītvalsti – Lielo Arābu Savienību.

Kopumā gan arābu pasaulē, it īpaši intelektuāļu vidū, pret nacistiem bija noraidoša nostāja, skaidri redzot jauna veida imperiālismu. Tomēr vienam strāvojumam tas šķita simpātisks – islāma radikāļiem, kur vienojošais elements bija antisemītims. Totalitārisma piekritēji parasti labi saprotas, neatkarīgi no krāsas.

Padoms britiem: nošaujiet Gandiju

Kamēr daudzi Indijas neatkarības cīnītāji saskatīja nacistiskajā Vācijā potenciālu sabiedroto pret britiem, Hitlers uz pretkoloniālo kustību raudzījās ar nicinājumu. Jau 1930. gadā viņš rakstīja, ka indieši ir zemāka rase, kas nostājas pret “augstāko angļu nordisko rasi”.   

1937. gadā Hitlers ieteica Lielbritānijas ārlietu ministram lordam Halifaksam, ka britiem vajadzētu “nošaut Gandiju un, ja ar to nepietiek”, vēl duci vadošo Kongresa locekļu, un, ja vēl nav gana, “nošaujiet divus simtus un tā tālāk”.

Tomēr daļa hinduistu bija pārāk apmāti vai stulbi, lai redzētu patiesību. Francijā dzimusī grieķiete Savitri Devi bija pieņēmusi hinduismu un iedomājusies, ka pieredzēs Indijā “āriešu atdzimšanu”. Kalkutā viņa spiegoja Ass valstu labā un nacisma idejas turpināja vēlāk propagandēt Eiropā jau pēc tā sagrāves.

Indiešu revolucionārs Subhass Čandra Bose izbēga no Indijas un 1941. gada janvārī ieradās Berlīnē, toreiz vēl caur Maskavu. Viņš cerēja izveidot Indijas valdību trimdā un gūt Ass valstu atbalstu. Japāna un Itālija formāli deva solījumus, Musolīni tikās ar Bosi, bet Hitlers atteicās šo iznireli pieņemt. Vienīgais viņa panākums bija kalpot nacistu propagandai, tostarp vervējot Indijas karagūstekņus "Brīvās Indijas leģionam".

foto: Foto: Vida Press
Par nacistu rasu teorijai derīgajiem atzītie poļu bērni nolaupīti un pārvesti uz Vāciju.

1942. gada janvārī Berlīne Indijas jautājumā vienojās ar Tokiju – Vācija pārņemtu mūsdienu Pakistānas rietumdaļu, pārējo kopā ar Afganistānu Japāna.

Indijas neatkarības kustības līderis Mahatma Gandijs savu dzīvi beigtu kādā vergu nometnē vai pie sienas, saprazdams, cik bijis naivs, 1939. gada jūlijā rakstot vēstulē “dārgajam draugam” Hitleram: “Ir pilnīgi skaidrs, ka jūs šodien esat vienīgais cilvēks pasaulē, kurš spēj novērst karu, kas var pazemināt cilvēci līdz mežonīgam stāvoklim.” Šī nav izdoma, Gandijs patiešām uzrakstīja šādu vēstuli.

Zirnekļu vienošanās

Plaši zināmi ir Molotova-Ribentropa pakta slepenie protokoli par ietekmes sfēru sadali Eiropā starp PSRS un Vāciju. 1942. gadā slepenā diplomātiskā konferencē Japāna un Vācija vienojās par Āzijas sadali, par robežu nosakot Jeņisejas upi Sibīrijā līdz Ķīnas un PSRS robežai, Afganistānas ziemeļu un rietumu robežu, Irānas un Britu Indijas (tur ietilpa arī Pakistāna) robežu.

Agresori sapinās meistarībā – līgums ierobežoja viņu kara operācijas Indijas okeānā, jo robežlīnijas šķērsošanai vajadzēja vispirms konsultēties ar otru pusi. Kopīgi vācu un japāņu uzbrukumi britiem Tuvajos Austrumos izpalika, Berlīne asi iebilda pret jebkādu invāziju “vācu sfērā”, un japāņi atcēla plānoto iebrukumu Madagaskarā, kas saskaņā ar līgumu bija atdota Vācijai.

Austrālija un Jaunzēlande bija atvēlētas Japānai, kaut arī Hitleram kremtis, ka baltā rase no turienes pazudīs. Tomēr viņš norādījis, ka Vācijai nav jāraizējas par katordznieku pēctečiem Austrālijā, un jaunzēlandiešus nosaucis par “cilvēku zemāku formu”. 1925. gadā Hitlers pauda, ka jaunzēlandieši dzīvo kokos un staigā četrrāpus.

Kaut arī Japāna bija sabiedrotais, nacistu līderi šo sadarbību uzskatīja tikai par apstākļu spiestu – burkā ir vieta tikai vienam zirneklim.  Nacisma ideoloģija paredzēja, ka civilizācijas liktenis ir atkarīgs no ģermāņu-ziemeļvalstu tautu galīgā triumfa, un saskaņā ar to Āziju vērtēja kā lielāko draudu baltās rases hegemonijai.

Japāņus atzina par spējīgiem izmantot “āriešu rases” sasniegumus, bet ne pašus radīt kultūru. Nacisti it īpaši baidījās no Āzijas skaitliskā pārākuma pretstatā 80 līdz 85 miljoniem vāciešu. 1943. gada aprīlī Ukrainā, Harkivas universitātē, Himlers uzrunā SS ģenerāļiem jau sprieda par ģermāņu nākamo pārbaudījumu – kaut kad nākotnē cīņu ar Āziju.

Ceļojums uz Hitlera pazemes cietoksni

gallery icon

Ādolfa Hitlera Amerikas sapnis

Hitlers ļoti nicināja ASV, kas viņa acīs bija “pa pusei žīdiska, pa pusei negroīda”, “materiālistiska, rasiski bastardizēta un dekadenta”, “ciktāl Amerikā ir kādi kārtīgi cilvēki, viņi visi ir vācu izcelsmes”.

Tāpat kā Indijā, arī ASV atradās apspiestie, kas iedomājās, ka nacistu pasaules kārtībā tiks uz augstāka pakāpiena, piemēram, fašistiski noskaņotā Amerikas Indiāņu federācija. Nacistiem tā, protams, derēja propagandai un gaisa jaukšanai.

Hitlers bērnībā bija aizrāvies ar vācu rakstnieka Karla Meja vesterniem, un viņam pat šķita, ka indiāņos ir kaut kas no āriešu dabas, tomēr pamatā fīrers viņus uzskatīja par zemcilvēkiem, noderīgus vien, lai uzkūdītu Amerikai.

Ņujorkā bāzētā Vācu-amerikāņu savienība izplatīja viltus ziņas, ka Berlīne atzinusi siu ciltis par īsteniem āriešiem, plāno atdot indiāņiem atņemtās zemes, pat nodibināt neatkarīgu valsti, līdzīgu Tekumsehas konfederācijai, kas 19. gadsimta sākumā sāka veidoties Ziemeļamerikas Lielo ezeru reģionā.

Intervijā žurnālam "Life" 1941. gada pavasarī Hitlers pauda, ka Vācijas iebrukums rietumu puslodē būtu tikpat fantastisks kā iebrukums uz Mēness. Ticēt, ka viņš nemeloja, nevar.

Jau 1941. gada vidū, kad Hitleram šķita, ka uzvara ir gandrīz rokā, viņš sāka plānot karu pret ASV, kur piedalītos plaša flote, tostarp 25 kaujas kuģi un 400 zemūdeņu. No Portugālei atņemtajām Azoru salām paceltos tālās darbības bumbvedēji, lai uzbruktu Amerikas pilsētām – šādas lidmašīnas gan vēl bija jāizstrādā.

Hitlers pat fantazēja, ka pēc sakāves briti atbalstīs Ass spēkus ar savu lielo floti cīņā pret ASV. Viņš bija pārliecināts: “Anglijai un Amerikai kādu dienu būs karš savā starpā, kas tiks izcīnīts ar vislielāko naidu, kāds vien iedomājams. Vienai no divām valstīm būs jāpazūd. (..) Es vairs nebūšu tur, lai to redzētu, bet es vācu tautas vārdā priecājos par domu, ka kādu dienu mēs redzēsim Angliju un Vāciju kopā soļojam pret Ameriku.” Diezgan absurdi, ņemot vērā, kādu likteni nacisti gatavoja britiem.

Pilnīga ASV iekarošana bija maz ticama, un Hitlera "Amerikas sapnis" kopumā palika miglā tīts. Šķiet, viņa fantāzijās nacistu pārvaldītā Vecā pasaule cīnītos par globālu kontroli ar Jauno pasauli un turpmākie lēmumi paliktu nākotnes vadoņu ziņā.

Kanādai Hitlers lielu vērību neveltīja. Vēl 1942. gadā viņš sprieda, ka ASV pie pirmās izdevības anektēs Kanādu un kanādieši nemaz nepretosies.

Par Dienvidameriku nacistiem liela interese parādījās tikai pēc kara, kad daudzi aizbēga uz Argentīnu, Brazīliju, citām šā kontinenta valstīm, ko bija dēvējuši par “rasu sajaukšanās” slikto piemēru.

Tomēr tirdzniecības un ekonomiskas hegemonijas nolūkā Vācijai šeit bija intereses, tāpat arī politiska sadarbība ar turienes fašistu kustībām un vācu kopienām. Hitlers pat cerēja, ka tautieši pametīs Dienvidameriku, lai fāterlandes labā kļūtu par kolonistiem iekarotajos austrumos.

Ādolfa Hitlera pēdējais apstiprinātais militārais apbalvojums un Kuldīga

Latviešu leģionāri kara pēdējās dienās tika apbalvoti ar apročlenti „KURLAND”, kas bija nacistiskās Vācijas fīrera Ādolfa Hitlera apstiprinātais pēdējais augstākais ...

gallery icon

Austrumu ģenerālplāns

Austrumu teritoriju kolonizācijai 1939. gada oktobrī bija izstrādāts "Generalplan Ost", kas vēlāk papildināts. Organizēt izpildi bija uzdots Himleram, neliela loma bija atvēlēta nacistu filozofam Alfrēdam Rozenbergam, kurš gan esot kritizējis necilvēcīgo izturēšanos pret slāviem. Laika gaitā plānu papildināja, laboja, un vienots galīgais dokuments nepastāv.

Pēdējā versija bija sadalīta divās daļās, "Mazais plāns" kara laikam, "Lielais plāns" 25 līdz 30 gadiem pēc uzvaras. No 1941. gada jūnija bija paredzēta 31 miljona slāvu deportācija uz Sibīriju, piemēram, 75% baltkrievu uzskatīja par nederīgiem ģermānizācijai un iznīcinātu vai izraidītu.

Katram esesietim pa divām sievām

Lielvācijai bija paredzēts pievienot 330 000 kvadrātmetru plašu teritoriju, nometināt tajā ap 12,2 miljoniem vāciešu, saskaņā ar Hitlera "Lebensraum" jeb dzīves telpas ideju.

Plāns paredzēja ciematus ar 300 līdz 400 kolonistu katrā, 40 līdz 100 hektāru lielas saimniecības un lauksaimniecības uzņēmumus vismaz 250 hektāru platībā. Tā kā ar vāciešiem vien nepietiktu, nacistu teorētiķi sprieda, ka šiem kolhoziem derēs arī daļa latviešu un pat čehi.

SS karavīriem iekarotajās zemēs piešķirtu muižas, kur strādātu paverdzinātie slāvi. Turp dotos vācu sievietes, mudinātas radīt pēc iespējas vairāk bērnu. Martinam Bormanam un Hitleram pat bijusi iecere veicināt dzimstību, ļaujot kara varoņiem precēt otru sievu.

Gar Urāliem stieptos nocietināta līnija, un "Wehrbauer" jeb karavīri-zemnieki uzmanītu, lai otrā pusē nerodas nekāda civilizācija, kas apdraudētu Vāciju.

Savdabīga bija Himlera ideja deportēt uz okupētajiem austrumiem Jehovas lieciniekus – SS šefs uzskatīja, ka viņi ir taupīgi, strādīgi, godīgi un fanātiski savā pacifismā, un šīs iezīmes ir ārkārtīgi vēlamas apspiestajām tautām austrumos. Pašā Vācijā jehoviešus gan vajāja, aptuveni 2500 līdz 5000 no viņiem iznīcināja. Jāpiebilst, ka pirms vairākiem gadiem arī Krievijā Jehovas lieciniekus sāka likt cietumā.

Īpašs naids pret lietuviešiem

Baltijas tautas velti cerēja uz neatkarības atgūšanu vai vismaz protektorāta statusu. Lietuvai, Latvijai un Igaunijai valstiskumu atņemtu, un tās iekļautu Lielvācijā. Divdesmit gadu laikā te būtu pabeigta ģermanizācija. Īpaši lietuvieši bija krituši nacistu nežēlastībā, uzskatot, ka viņos ir “pārāk liels slāvu asiņu piejaukums”. Himlers pauda, ka “gandrīz visa lietuviešu tauta būtu jādeportē uz austrumiem”.

Katrai tautai šajā baisajā plānā bija paredzēts savs liktenis, miljonus gaidīja etniskā tīrīšana, gan nošaujot, gan nomērdējot badā, miljonus padarītu par vergiem, tostarp seksam, bērnus atņemtu.

Piemēram, 75% baltkrievu bija "Eindeutschungsunfähig" – ģermanizācijai nederīgi. “Rasistiski piemērotus” bērnus bija iecerēts atņemt un nodot ģimenēm Vācijā – kā tagad rīkojas krievu iebrucēji Ukrainā. Pirmais centrs šim nolūkam bija atvērts Babrujskā Baltkrievijas vidienē.

Aiz Urāliem deportētu 30,8 miljonus – 95% poļu, 85% lietuviešu, pusi igauņu, vairāk nekā 50% latviešu, turklāt latgaliešus pilnībā, bet atlikušos piespiedu kārtā pārvācotu.

Šā plāna ietvaros nacisti paspēja nogalināt 11 miljonus slāvu un 3,3 miljonus padomju karagūstekņu. Aiz Urāliem izraidītu 80 miljonus krievu, plānojot, ka 30 miljonu ietu bojā vēl ceļā šajos nāves gājienos.

Sākotnējie nacistu plāni paredzēja iznīcināt 65% no 23,2 miljoniem ukraiņu, pārējos atstājot par vergiem. Vairāk nekā 2,3 miljonus deportētu vergu darbam uz Vāciju. Tāpat kā Staļina PSRS, arī Trešais reihs plānoja izraisīt badu, atņemot ukraiņiem pēdējo maizes riecienu un saviem zaldātiem pavēlot nocietināt sirdis.

Poļus kā tautu iznīcinātu

1941. gadā Vācijas vadība nolēma pilnībā iznīcināt poļus kā tautu, 15 līdz 20 gadu laikā Poliju apdzīvotu tikai vācu kolonisti. Gan politiskie, gan kultūras, reliģiskie un citi līderi būtu izslepkavoti, kultūra iznīcināta, izglītība aizliegta virs pamata līmeņa, bērni atņemti ģermanizācijai, atlikušie poļi deportēti un izkaisīti pēc iespējas plašākā Rietumsibīrijas apgabalā. Arī čehus nekas labs negaidīja, kaut arī nelielam skaitam inteliģences ļautu emigrēt.

Šķiet, rašisti ir studējuši šo "Austrumu ģenerālplāna" daļu, jo Ukrainas okupētajos apgabalos slepkavo līderus, iznīcina ukraiņu grāmatas, aizliedz valodu. Kremlī jau pirms kara neslēpa plānu likvidēt ukraiņus kā tautu.

Saskaņā ar nacistu nodomu, līdz 1952. gadam bijušajā Polijā paliktu trīs līdz četri miljoni poļu, visi zemnieki lauku darbiem. Tiem, kas nebūtu ģermanizēti, būtu aizliegts precēties, būtu arī liegts sniegt jebkādu medicīnisko palīdzību poļiem. Un atkal atkāpei – okupētajos apgabalos ukraiņiem, kas atteikušies saņemt Krievijas pases, ir liegta medicīniskā palīdzība.

Nacistu ierēdnis izteica šaubas

Ne visi nacisti bija vienisprātis par izvēlētajām metodēm. Plāna izstrādē piedalījās Austrumu ministrijas rasu politikas nodaļas vadītājs Erhards Vetcels.

Viņš atzina, ka poļi ir “visnaidīgāk noskaņoti” un “visbīstamākā tauta”, tomēr viņu likvidācija nacistu ierēdnim šķita pārmērīga: “Tāds lēmums uz mūžīgiem laikiem nospiestu vācu tautas sirdsapziņu un laupītu mums visu pārējo simpātijas, jo vairāk tāpēc, ka arī citas tautas mums kaimiņos baidītos, ka kādā jaukā dienā tās piemeklēs tāds pats liktenis.”

Vetcels pat ieteica daļu poļu pārcelt uz Dienvidameriku, it īpaši Brazīliju. Viņš krita PSRS gūstā, pavadīja cietumā desmit gadus, bet no 1956. līdz 1958. gadam pat bija padomnieks jaunajai komunistu varai Austrumvācijā – Lejassaksijas Iekšlietu ministrijā.

Fantāziju sabrukums

Sākotnēji vāciešus padomijā bieži vien sagaidīja kā atbrīvotājus, bet Hitlers drīzāk vēlējās pretestību: “Arī partizānu karam ir sava priekšrocība; tas ļauj mums izskaust tos, kas ir pret mums.”

Pārliecībā, ka PSRS būs sakauta dažu mēnešu laikā, Hitlers 1941. gada jūlijā deklarēja: “Nevienam, izņemot vāciešus, nekad nevajadzētu ļaut nēsāt ieročus. Tikai vācietis drīkst ņemt rokās ieroci, ne slāvs, ne čehs, ne kazahs vai ukrainis.” Nepagāja ilgs laiks, kad radās nepieciešamība pēc lielgabalgaļas.

1943. gada 26. oktobrī, vairākus mēnešus pēc Staļingradas kaujas, varenie plāni sāka grūt – sarunā ar Jozefu Gebelsu Hitlers izteicies, ka jānoslēdz pagaidu pamiers ar PSRS un jāatgriežas pie 1941. gada robežas austrumos.

Tas dotu Vācijai iespēju vispirms sakaut britu spēkus rietumos, pirms atsākt jaunu karu pret Padomju Savienību, ko varētu uzņemties Hitlera pēctecis – šo der atcerēties, kad Maskavā ierunājas par pamieru. Savu fantāziju sabrukumu Hitlers atzina tikai dažas dienas pirms pašnāvības bunkurā 1945. gada 30. aprīlī. Putinam viss vēl priekšā.

Joprojām aktuāli

ASV prezidents Franklins Rūzvelts 1941. gada 15. martā.

Nacistu spēki nemeklē tikai izmaiņas koloniālajās kartēs vai Eiropas robežās. Viņi atklāti cenšas iznīcināt visas vēlēto valdību sistēmas visos kontinentos, ieskaitot mūsu pašu. Viņi cenšas izveidot pārvaldes sistēmas, kuru pamatā ir cilvēku pulks, ko pārvalda nedaudzi atsevišķi valdnieki, kuri sagrābj varu ar spēku.

Jā, šie vīri un viņu nohipnotizētie sekotāji to sauc par "Jauno kārtību". Tas nav nekas jauns, un tā nav kārtība. Jo kārtība starp tautām paredz kaut ko ilgstošu, kādu tiesisku sistēmu, saskaņā ar kuru indivīdi ilgākā laika periodā ir gatavi dzīvot. Cilvēce nekad pastāvīgi nepieņems sistēmu, ko uzspiež iekarošana un kuras pamatā ir verdzība. Šie mūsdienu tirāni uzskata par nepieciešamu savos plānos likvidēt visas demokrātijas — likvidēt tās pa vienai. Eiropas tautas un arī mēs paši nenovērtējām šo mērķi. Mēs to darām tagad.