Vienradži 1800 hortenzijās! Kas ir Augustes iedvesmas dārzs un kāpēc tas būtu jāredz ikvienam?

Dārzā pazūd laiks

Laura ar vīru ir no Smiltenes puses, bet jau ilgu laiku dzīvo privātmājā Pierīgā, kur ar prieku iekopusi savu piemājas dārziņu. “Vīram sākotnēji bija ilūzija, ka es vienreiz sastādīšu, un tad būs miers, bet ar gadiem viņš saprata, ka dārzs ir mana rotaļu smilšu kaste, kas nekad nebūs gatava.” Laura nav diplomēta dārzniece, viņas pieredze uzkrāta bērnībā lauku darbos un savā piemājas dārzā.

Ilgus gadus Laura strādāja ziedu vairumtirdzniecības bāzē, vadot nodaļu Mājai, dārzam, svinībām. “Lai cik mīļš un saistošs bija šis darbs, pēc divpadsmit pērc un pārdod jomā pavadītiem gadiem es patiešām ilgi domāju, kāds darbs man sagādātu prieku un piepildījumu,” viņa stāsta. Tad iedvesmas skolotāja Laurai pajautāja – ko tev gribas darīt tad, kad neko negribas? Laura atskārta, ka redz dārzu – vietu, kas ļauj izpaust radošumu, spēlēties ar augiem, ziediem, krāsām, faktūrām, līnijām un dažādiem dekoratīviem elementiem.

“Darbojoties dārzā, man pazūd laiks, rūpes, nogurums un dzimst arvien jaunas idejas. Tā ir vieta, kas dziedina, nomierina, iedvesmo un dod neticamu enerģijas lādiņu.” Tā arī radās vēlme veidot iedvesmas dārzu, kas cilvēkos aizkustinātu kādu dvēseles stīgu un mudinātu darīt un labiekārtot vidi sev apkārt. Tagad Laurai ir šāda vieta – Augustes iedvesmas dārzs.  

Uzdrošināties sapņot

Vieta, kur veidot iedvesmas dārzu, parādījās brīdī, kad Laura bija sapratusi, ko patiešām vēlas darīt. “Biju aizgājusi no darba, un kādā lietainā rudens dienā man zvana talantīgais florists Valters Ozoliņš, lai apjautātos, kā man iet. Šaubījos, vai stāstīt par savu sapni, taču pateicu. Valters, to izdzirdot, uzreiz mani atbalstīja un piebilda, ka viņam Sējas novadā ir zeme, kurā viņa ģimene bija iecerējusi būvēt viesu namu, bet dzīves ceļi pagrozījās, un visa viņa enerģija nu pievērsta Nordeķu muižas atjaunošanai. Apskatot klātienē, zemes gabals apbūra ar savdabīgo reljefu un lielajiem ozoliem.” Valtera ģimene zemes gabalā plānoto viesu namu bija nolēmusi saukt par Villa Auguste, un Laura, lokot šo vārdu dažādās formās un mēģinot sajust, vai viņai tas patīk, atklāja – tulkojot no spāņu valodas, au gustes nozīmē tev patīk. “Kāpēc gan man neatstāt tādu slepenu kodu, ka cilvēkiem šeit patīk?” viņa retoriski vaicā.

Vienradži hortenzijās

Mantojumā no zemes saimniekiem Augustes iedvesmas dārzā aug 1800 hortenziju, kas ir pasakains atspēriena punkts dārza popularizēšanā, jo jau tagad šeit ir ļoti skaisti. No sākuma gan Laura neticēja, ka krūmu patiešām ir tik daudz, bet stādu audzētavas Baltezers pārdevējas, uzzinājušas, ka viņa tagad rūpējas par viņu auklētajām hortenzijām, apliecināja, ka dārzā tiešām iestādīts tik kupls skaits krāšņo krūmu. Te aug tikai skaraino hortenziju šķirnes – ‘Limelight’, ‘Vanilla Strawberry’, ‘Polar Bear’ un citas. “Pirmo reizi atbraucot, hortenzijām paskrēju garām, jo tām bija pietrūcis cilvēka klātienes,” atminas Laura. Skatoties uz hortenziju pļavu, viņai šķita, ka tomēr kaut kā trūkst, gribas kādu knifiņu, tāpēc vasarā Laura noīrēja divus rozā vienradžus, ko ielika krūmu vidū kā ticības, cerības un sapņu piepildījuma simbolus. Jo, viņasprāt, stāsts par Augustes iedvesmas dārzu ir par iedrošinājumu cilvēkiem noticēt sev, saviem sapņiem un neatlaidīgi darīt.

Ik dienu izaicinājums un jauna pieredze

“Esmu uzaugusi laukos, tāpēc šķita, ka par dārza darbiem zinu diezgan daudz. Bet darīt omītes virsvadībā tomēr ir citādi, nekā darboties vienai,” atklāj saimniece. Viņa atceras vilšanos sīpolpuķēs. Nopirka palielu maisu un iebakstīja sīpolus visdažādākajās vietās dārzā, domādama, ka pavasarī tās krāšņi ziedēs. Bet izrādās, ka vienu krokusiņu vai muskari pa gabalu nemaz nevar redzēt!  Tā viņa guva mācību, ka sīpolpuķes vislabāk stādīt grupiņā pa desmit. “Un jāstāda daudz! Starp ziemcietēm, krūmiem un hostām, kas vēlu mostas.” Tieši tā, no pieredzes, viņa mācās arī Augustes iedvesmas dārzā. Šogad laikus nenopļāva zāli, jo šķita vilinoši redzēt izziedam milzīgu lupīnu pļavu. Bet, kad vajadzēja tās nopļaut, tad tikai saprata, cik grūti to ir izdarīt ar trimmeri, kur nu vēl ar rokas pļaujmašīnu, tāpēc nācās lūgt palīgā kaimiņu ar traktoru. Bet ar to vien likstas nebeidzās – pēc nopļaušanas tās bija arī jāsavāc, un garo stublāju dēļ tas bija smags darbs.

Kamēr ap teritoriju nav sētas, liels izaicinājums ir meža zvēri. Kādu dienu Laura nopriecājās par lekno tūju, un ar to pietika. Kad nākamajā dienā atbrauca, tūjas vairs nebija – kāds pret stumbru bija pakasījis muguru. Ap dīķa malu sastādīti krūmiņi, arī tie visi jau pagaršoti.

Lai ir visi eksemplāri

“Tur pie lielā ozola būs stāvlaukums, tur – stikla siltumnīca ar dažādiem dekoriem, te – kolekcijas dārzs, bet zem tā ozola iecerēta maza skatuvīte vasaras koncertiem,” idejas ieskicē Laura. Viņai pašai patīk, ja dārzā ir liela augu dažādība. Ja ir hostas, tad visas iespējamās šķirnes, lai redzētu, cik atšķirīgas tās ir. Piemājas dārzā visam nav vietas, tāpēc te var droši izpausties. Kad pabraukā pa Latvijas stādaudzētavām, katrā ir 2–3 dažādi plūškoki. Nopērc vienu, bet tad citā stādaudzētavā ieraugi vēl skaistāku un domā – ja es būtu to zinājusi! Tāpēc Laura iecerējusi šeit sastādīt atsevišķu augu grupu visus pieejamos eksemplārus. “Ja būs plūškoki, tad visi, kādi Latvijā pieejami,” viņa uzsver. Pie katra būs klāt zīmīte ar informāciju par augu un kurā stādaudzētavā to var iegādāties. Kā piemēru viņa min graudzāles, kuras stādaudzētavās ir mazas, tievas smildziņas podiņos, un pircējs nezina, ne kādas tās būs pēc izstādīšanas dobē, ne arī to, cik lielas tās izaugs. Laura savu kolekcijas dārzu cer izveidot tādu, lai cilvēks te ne tikai iedvesmojas, bet arī daudz ko uzzina. “Un ne tikai par augiem, bet arī par dārza celiņu segumu, sētiņām, dekoriem, oļiem, arkām un lapenēm. Lai redz, kā tas izskatās dzīvē, ne tikai veikala plauktā!”

Mazināt savu perfekcionismu

Pēc pirmā gada Augustēs Laura sapratusi, ka dārzu attīstīt var laika posmā no marta līdz maijam un tad atkal vēlā rudenī. “Vasaras mēneši ir laistīšanai, zāles pļaušanai, ravēšanai un viesu uzņemšanai.” Pagaidām ūdens jāsmeļ no dīķa un jālaista ar lejkannu, kas šajā karstajā vasarā bija īsts izaicinājums. “Lejkannu uznesu vienā kalnā, tad atpūtos un nesu otrā. Pēc pāris stundu smagā darba sapratu, ka visu dienu esmu laistījusi tikai puķes!”

Pašlaik Augustes ir Lauras pilna laika darbs, kas prasa daudz laika un lielas investīcijas, tāpēc viņa raksta projektus un meklē finansējumu, lai dārzs varētu turpināt attīstīties.  “Savu ģimeni jau esmu nogurdinājusi, jo visas brīvdienas paiet šeit.” Taču, neraugoties uz smago darbu, Laura priecājas par savu uzdrīkstēšanos un paveikto. Pavasarī viņa daudz ko bija iecerējusi, bet daļa darbu palika nepaveikta, taču šis ir tikai pirmais gads, kopš viņa saimnieko Augustēs. “Nevar un arī nevajag skriet notikumiem pa priekšu. Galvā var būt bilde, blociņā darbu saraksts, bet dzīvē viss bieži vien notiek pilnīgi citādi. Dārzā es mācos pieņemšanu un paļāvību.”