Bērzkroga jestrā pirtniece Anna: "Ar kārkliem var aizpērt pat gripu!"

Lai tiktu pie dzīves gudrās, jestrās pirtnieces, jābrauc līdz Veselavas pagasta Bērzkrogam, no lielceļa jānogriežas pa labi, un turpat uzkalnā būs trīs Annas karaļu – ozola, kļavas un oša – apsargātie Lazdiņi.

Annas kundze mūs sagaida pie tik bagātīgi klāta galda, ka elpa aizraujas. Šoreiz pārbagātība nenozīmē aizjūras delikateses un rasola grēdas, bet gan pirtsslotu un dabas velšu krāšņo daudzumu. Anna, kurai ir sešdesmit trīs gadi, zied kā puķe – stalta, skaista ar ziedu matos un ziedu pie krūts. Apkārt galdam kā goda viesi uz celmiem sasēduši desmitiem zaru un augu pušķi (nosaukt šo skaistumu par slotām man mute neklausa) – ozolu, ceriņu, pīlādžu, vītolu, priežu, smilgu, niedru, auzu, miežu, kviešu, sīpolloku, ķiploku kātu, kārklu žagaru, vībotņu utt. Uz galda starp zaļumiem svaigu burkānu, galda biešu, cukurbiešu čipsi un brūnas, kraukšķīgas speķa šķēles. “Ir jāēd tas, kas aug un zaļo, tūlīt un tagad,” nosaka Anna. Ķeramies klāt! Anna stāstīs un rādīs kas jādara, lai miesa būtu vesela, tvirta un smuka un gars allaž možs. “Es esmu tā sieviete, kas rāda, kā var pērties uz līdzenas vietas, neejot pirtī un neizģērbjoties,” viņa paskaidro.

Sadod pa ļockām kārtīgi

Sākam ar mutes mazgāšanu. Avota ūdenī pavedinoši peld krāsainas ziedlapiņas. Pēc ilgākas saukšanas sakautrējušās atskrien Annas mazmeitas – viena, jaunas liepiņas garumā pastiepusies jaunkundze, otra vēl maza, bērnišķīgi apaļiem vaibstiem. “Elizabete Balode, Marta Lutere,” nosaka čiepstošas balstiņas.

“Muti mazgā ar lietus, sniega vai avota ūdeni. Ja gribam, lai iedarbojas uz noteiktu orgānu vai sistēmu, ūdens jāņem konkrētā laikā, jo katrā stundā tas iedarbojas citādāk.” Anna stāstījums ir viegls, dedzīgs, vitāla spēka pilns. “No rīta darām tā: piepūšam vaigus un pliķējam. Tā sirsnīgi, lai vaigi zied! Tad uzšaujam pa augstprātības punktu virs krūtīm, lūk, tā!” Anna uzsit pāris reižu ar plaukstu sprīdi virs krūts iedobes.” Tad pa dzīves akmeņiem sprandas rajonā un – visbeidzot – uzraujam brunčus gaisā un sadodam pa astes kaulu. Tāds rituāls uzreiz atdzīvina ķermeni!” Prasu, ko tas dod no medicīnas viedokļa. “Atmetīsim šito, nebūsim materiālisti! Tautas gudrības un senās reliģijas to visu lieliski atspoguļo. Viss, ko es rādīšu, nav izskaidrojams un aprakstāms, to var sajust tikai tad, kad dara,” paskaidro Anna un ar entuziasmu pliķē sev pa vaigiem. “Viss ir vienkārši, ņemam to, kas ir pieejams! Tak’ pagaršojiet dabas dotos čipsus, kamēr tie svaigi! Re, varenā cukurbiete – mans bērnu dienu našķis, ko ganos cepu un ēdu. Ja ēd pirmo reizi, vēlies kaut ko. Bieti var grilēt, cept, sautēt, ēst pie gaļas, likt zupā un tortē.”

Graužu sarkanbaltas bietes šķēles, uzkožu saldu, sulīgu cukurbieti un slavēju našķus. Anna nepaliek dīkā ne mirkli, viņa jau paķērusi nazi un šņikā bļodā tomātus, sīpolus, ābolus. “Griez iekšā visu, ko atrodi dārzā, kas sācis bojāties!” Vārdus kā pupas ber Anna. “Ja gribi maģiskāk, griez pa septiņi.” Bļoda pildās kā no pārpilnības raga – sārtas, dzeltenas un zili melnas plūmes, āboli, sīpoli, burkāni, kabači, tomāti, gurķi. Dikti labs esot sīpols. Prasu – vai tad tas nekož un nesmird? “Vai dieniņ, mīļā, vai tad mums citrona trūkst, ar ko kājas notīrīt?” attrauc Anna. “Visu, ko nevar apēst, kas palicis pāri, met bļodā, kāp iekšā un šļūkā ar visu bļodu pa virtuvi. Neviens manikīrs, pedikīrs, neviena ziede un masāža klāt nestāvēs. Kājas būs ne vien mīkstas, bet saņems augu dzīvo enerģiju, dabas vitalitāti, ēteriskās vielas, kas caur pēdām iekļūs tevī un celsies uz augšu. To pašu pļuru var uzziest uz ceļiem, krūtīm vai ģīmja. Pilnu vannu gan nevajag piemest, tā prātīgi. Variantu ir bezgala daudz,” smej skaistā sieviete. “Esi māksliniece, brīva savās izpausmēs! Izraugies augļus un dārzeņus pēc noskaņojuma, krāsas, smaržas, garšas!”

Jā, nodomāju, Annai viegli teikt, viņa te, lielā kalnā, pa kuru mākoņi uz dibena šļūkā un zvaigznes pa zemi mētājas. Izkāpj no gultas, pastiepj roku un paņem. “Pavasarī nesu malku, un plecs sāka dikti sāpēt. Es uz mežmalu prom, laužu ievas un peros, pašai sevis jau žēl kļūst, bet saku sev: sadod pa ļockām kārtīgi, tik ilgi, kamēr tā sāpe izies ārā.” Anna noskaita galveno likumu: jāņem tas, kas ir un patīk.

“Tagad likšu strādāt,” viņa ieliek rokas sānos un aplaiž skatienu riņķī. Mazmeitas aizskrējušas, fotogrāfs, drošs paliek drošs, pāris soļu atkāpjas, es ar nolemtības pilnu skatienu lūkojos uz aizaugušo, mālaino dīķi. Tikmēr Anna šķiļ prieka dzirksteles: “Mēs esam tik milzīgi bagāti – paskat, kas tik mums te ir! Nu ko, mīļā meitene, rauj tās bikses uz augšu, te viss uz jušanu, baudīšanu. Labi, labi, šoreiz dīķī nedzīšu,” vēlīgi nosaka Anna un stāsta, kas darāms. Vispirms man kailām pēdām jāstaigā pa apaļiem jūras akmeņiem. Oļi silti, mīksti, manām pēdām patīk. Tad jāmīcās pa čiekuriem. Tie dur un spiež. Tad Anna liek iekāpt bļodā, pilnā ar ziedlapiņu ūdeni. “Nostaigā pa bļodu 108 soļus, sit ar kāju tā, lai plakšķ un šķīst. Soļo braši, kārtīgi. Uzsit ar papēdi, purngalu, dari tā, kā šodien patīk!” Pienāk brīdis, kad man jākāpj dārzeņu un augļu rasolā. Mīcos, spaidu, paslīdu, noturos kājās. Sīpols – dārzeņu karalis – smaržo tā, ka acīs cērt! Anna uzmundrina, bet es vaimanāju: “Au, ai, ui, ui!” Nav viegli saspiest kabača šķēli un burkāna gabalu. Šādi vajagot mīcīties vismaz pusstundu. “Tādu masāžu kā pati neviens cits tev neuztaisīs. Saņemsi kaudzēm ābolu, plūmju, tomātu – visi labumi uzsūksies,” Anna skaidro un pamāca. “Paej vien uz pirkstgaliem! Izbaudi, pagrozi dibenu, lai viss riktīgi dabū. Pēc tam vari apsēsties uz bluķīša un pasmērēt ceļgalus. Iespējas ir nebeidzamas kā pati dzīve. Paskaties, te ir un ir, un ir!”

Noskaloju kājas, ielecu biksēs un kāri dzeru zeltaini caurspīdīgu, saldu, putojošu ābolu sulu. Ja man kāds stāstītu, neticētu, rauktu pieri, bet nu ar pilnu atbildību varu apliecināt – sajūta pēc četrkāršās pēdu masāžas ir lieliska. Pēdas ir mīkstas, vieglas, svaigas, it kā būtu atbrīvojušās no nostaigātā ceļa nastas un beidzot atvilkušas elpu, un, ja ļoti gribētos, es varētu pacelties gaisā.

Vienīgais likums: man patīk, es gribu

“Pasākumos visgrūtākais ir panākt, lai atbraucēji sāk čamdīt slotas. Neparko negrib, stāv un gaida. Bet es saku: nāc, atrodi savu slotu, tausti, smaržo, bužini, pagaršo, pieliec pie krūtīm, pavicini, esi kaprīza, izvēlīga!” Anna vedina arī mani, un manas rokas apstājas pie skarainām, maigām smilgām. “Tās der erotiskai masāžai. Ķiploki un loki ir neaizstājami palīgi imūnsistēmas stiprināšanā, bet par žagariem saku, ka tie no Kanāriju salām, lai gan patiesībā tie ir mūsu kārkli,” dzirkstī Anna. “Ar tiem pat gripu var aizpērt. Re, maize – rudzi, tritikāle, auzas, niedres, ceriņi, priede. Ikviens zariņš ir enerģijas nesējs, katrā kokā ir noslēpums. Nav ne jāmin, nekā, ir tikai viens rādītājs – vai man patīk.”

Eh, man viss patīk! Pēršana notiek caur drēbēm, jo plikai miesai process var būt par intensīvu. Daba nāks iekšā ar pārāk lielu spēku. Man mierīgi jāstāv, jāatbrīvojas un jāsaka, patīk vai ne. “Uhū! Huhū,” iesaucas Anna un sāk mani slānīt. Gar ausīm šalko mežs, te eju pa dižozolu aleju, te pa bērzu birztalu, te esmu meža biezoknī, te pļavā. Anna stāv man pretim un per, drīzāk es teiktu, masē, no abām pusēm – vicinās gar ausīm, pabraukā pa galvu, krūtīm, rokām, muguru, kājām. Slotas iedarbojas vairākos sajūtu un apziņas līmeņos – ar skaņu, vibrāciju, smaržu un dažādas intensitātes pieskārieniem. Mēs nevaram izdzert piecus litrus tējas, bet šādi varam uzņemt visus desmit. “Priede ir fantastiska, tā ir mūsu saules nesēja, kas strādā ziemu un vasaru, guļ tikai no četriem līdz sešiem. Tā ir stipra, ņem līdz kaulam. Stāvi brīvi,” nokomandē Anna. “Es pati atradīšu, kur vajag vairāk. Jūti, kā strādā? Nu, kā bija?” Es spēju tikai čukstēt: “Kolosāli!” Bet tas vēl nav viss – mana imūnsistēma dabū ķiplociņu, kas skan kā grabulis un viltīgi smaržo. Gaisā virmo aromāti, un es reibstu. “Visi grib āboliņu, bet es saku: neņemiet. Enerģija tik milzīga, ka var nokrist. Katru dienu, katru stundu cilvēks jūtas ciādāk, tāpēc katram savs pērienu daudzums un stiprums. Ne jau stiprumā tā jēga, bet sajūtās. Tā, tagad pa karbonādēm bišķi ieliksim. Huhū,” kā indiānis vecās filmās sauc Anna un klapē manus sānus un muguras mīkstumus. Kārklu žagari skaļi grab uzmundrinošā ritmā: vari, dari, vari, dari... Tad ar bomi kā veļas rulli Anna izmasē muguru, kājas, tad paņem kā čūsku savijušos priedes sakni un saka: “Tev vecie aizvainojumi kabatās sēž! Met ārā! Šitā sakne stipri ņem, to pats var uztaisīt: izcirtumā nolauz priedes sakni, noņem mizu un, kamēr tā mīksta, saritini, kā pats vēlies. Pilsētas dāmas saka: mājā nekā tāda nav. Bet koka karote un mīklas rullis taču ir! Nekad nesaki – nekā nav. Vienmēr viss ir. Skat, cik vībotne skaista. Zinātnieki pierādījuši, ka vērmeles ārstē 108 slimības. Ņem, apēd drusku, mums to rūgto vielu pietrūkst, bet tā ir mīlestības garša. Es bērndārzniekiem lieku pieneņu kātus ēst, bērni ēd, bet audzītes ne. Zieda kāts dara labu nierēm. Bet auzām, re, draiska skaņa. Var just arī bez pieskāriena – vibrācija rada citas sajūtu nianses. Un iedomājies, kāda sajūta pavasarī ar ceriņu buntēm nopērties! ”

Masiere neatklāj, kādu kaiti kura zālīte ārstē, kādu efektu dod. Viņa saka, ka varētu piestāstīt pilnu galvu, bet tas posms esot dzīvē noiets, cilvēki nav un nekad nebūs vienādi, tāpēc lai katrs pats vadās pēc izjūtām. “Bērnībā mēs katrs ar kaut ko citu esam ārstēts, tas pats arī tagad darbojas. Piemēram, man kazenes reiz dzīvību izglāba.

Kā kādreiz bija – kaulu tēja allaž stāvēja uz maizes krāsns, kad vajadzēja, pavārīja. Arī aveņu kauli stiprina kaulu sistēmu. Ņem, uzēd gaļiņu!” sieviete aicina. “Speķis mūsu platuma grādos jāēd! Ar dzīvnieku taukiem vajadzētu iesmērēt septiņas locītavas. Var ņemt zosu, pīļu un jebkurus citus taukus. Kādreiz katrā mājā bija cūku tauki, bez tiem neviens nedzīvoja. Ziemā ir bijis tā, ka jūtu – vairs nevaru, jākrīt gar zemi, esmu pārstrādājusies, bet apēdu speķa šķēli ar ķiploku – pilnīga laime, viss sakārtojas. Pie vecuma aizbraucu uz Rīgu mācīties taisīt gī sviestu. Domāju, kas tas par ērmu, neko nesaprotu. Izrādās, tas kausēts sviests, ar ko esmu izaugusi. Senie latvieši ar to čūsku kodumu ārstēja.”

“Ja mēs drusku vairāk paši sev pievērstu uzmanību, nevajadzētu tās dārgās lietas pirkt,” nopietni saka Anna. “Mēs varam kliņģerītes ziediņu apēst, bet varam uz to tikai skatīties, un mazi brīnumi notiks. Vecajās krievu filmās tantuki sēž uz soliņa pie mājām, bet aiz muguras štokrozes aug. Kamēr sēž, tikmēr mugurkauls sakārtojas. Pietiek ar to, ka tu tikai esi dabā, vari pastaigāties, padomāt, aplūkot, paglāstīt, nav obligāti viss jāapēd vai jāuzķellē virsū. Tu pats esi varens un vari izvēlēties, ar ko ārstēties – ar kokiem, zāli, dūņām, akmeņiem, zemi, gaisu, ūdeni, pelniem. Ej un ņem!” Bilstu: “Tagad visi saka: ieklausies sevī, sajūti, bet – kā?” Anna mirkli domā: “Vienkārši esi un skaties apkārt. Vienreiz tas īstais, tā zināšana atnāks un būs desmitniekā. Saproti, tu te vari divdesmit gadus nodzīvot un neredzēt, bet tad pēkšņi ieraugi. Mēs aizmirstam, ka visi te esam atnākuši, lai radītu. Skat, kad zālīti nopļauj, tā strauji tiecas izaugt un uzziedēt. Radīšana ir mūsu esības pamatā, tāpēc tās spēks ir ikvienā vismazākajā stiebriņā un smilšu graudiņā. Pareizā formula ir “es vēlos”, nevis “man par to būs tas un tas”. Nerijiet tabletes, taisiet rudzu kandžu, tajā ir lielāks spēks.

Daudzi man prasa, kura ir mīlestības enerģijas sēkla. Es jaunlaulātos apberu ar ķimenēm. Mēs varam tās nēsāt kabatā, bet ir viens noteikums: ja esam bijuši kapsētā, izberam un paņemam jaunas.” Anna rāda, kas jādara: paņemam plaukstā nedaudz ķimeņu, ar otru plaukstu saberzējam, dziļi ieelpojam un tā trīs reizes. Tad mutē iekšā un apēdam. Anna turpina: “Pat baidos par tām spēcīgajām lietām runāt! Saku: paņem vērmeļu šķipsniņu, bet cilvēks pieliek trīs ēdamkarotes un iebrauc ar mašīnu grāvī. Un ko tikai par driģenēm stāsta – i saindēties varot, i nomirt, bet mēs taču varam mazu driģeņu saknīti kabatā nēsāt, un neviens furunkuls nemetīsies. Kādi ir tie Dieva ceļi, kā kosmiskās enerģijas iedarbojas, mēs nezinām, jo ikvienā lietā iekšā ir kaut kas vairāk par to, ko sadalīt ķīmiskā sastāvā un redzēt mikroskopā. Un tu vari nemaz nedzert to tēju, dzer ūdeni, tas ir vislielākais brīnums, kas ir visa pamatā!”

Nesarežģī dzīvi!

“Mums, vecajiem kolhozniekiem, bija salidojums, kurā nu jau 90 gadus vecais bijušais priekšsēdētājs teica: “Cilvēks gadu kolhozā nostrādāja un palika parādā.” Ieklausieties šo vārdu būtībā. Kā tas iespējams! Vai bērnus skolā kāds nepalaida, vai kāds bija nepaēdis, vai kaut kā trūka? Viss cilvēkam bija: i gotiņa, i vistiņa, i saknīte, uz veikalu aizbrauca tikai pēc sāls. Es saku: ko krievs neiznīcināja, to tagad iznīdē Eiropa. Kāpēc latvieši pirms kara brauca uz Krieviju? Zemes dēļ, jo tā iedod cilvēkam pilnīgi visu, kas vajadzīgs. Zeme nav tikai vēdera piepildīšanai, tā nozīmē spēku. Iedomājies, kādu varenu enerģiju saņēma veco laiku cilvēki. Tāpēc viņiem viss bija pa spēkam, viņi laimīgu dzīvi nodzīvoja. Ielika maizes šķēli, speķa gabalu kabatā un aizbrauca uz augstskolu. Nežēlojās par niekiem, viss viņiem bija kārtībā. Tagad veikalos ir kivi, banāni, visādi labumi stāvgrūdām. It kā mums būtu jābūt veselākiem, bet vai esam? Ir jāēd tas, ka te un tagad aug, upenes, āboli, plūmes, bumbieri. Ziemā varam uztaisīt skuju tēju, sagriezt bļodā septiņreiz septiņus sīpolus un pabradāt. Ko dos? Nu atkal tu prasi, kas man par to būs. Nesarežģī dzīvi! Nogriez sīpolam virsiņu, ieber ķimenes, uzliec vietā cepuri un ieliec cepeškrāsnī. Vari apēst, vari uz sāpošās vietas uzlikt.”

Anna turpina: “Pašreiz man patīk tas, ka esmu vajadzīga. Cilvēki kļūst priecīgāki, sejas gaišākas. Ja kaut viens mani pa īstam sadzird, esmu laimīga. Mēs visi visu dzirdam un redzam, bet laižam gar ausīm. Gadās, ka sen zināmais atnāk un atveras pēc daudziem gadiem. Tad tu negaidīti izproti, saliec visu mozaīkā. Pečoros mums ekskursiju vadīja jauns puisis. Es viņam prasu: “Kā tu tāds smuks te gadījies?” Viņš saka: “Pabeidzu augstskolu un sapratu, ka nauda arī jāpelna – bērniem pildspalvas, grāmatas, drēbes jāpērk, tāpēc atnācu uz šejieni. Viņa atzīšanās mani ķēra kā zibens spēriens, es pat izslējos: ej tu, kāda es varena! Es visu varu – darbu padarīt, māju sakopt, dārzu izravēt, bērnus paēdināt un uz skolu palaist. Tajā brīdī negaidīti sajutu, cik esmu stipra. Tas puisis mums visu izrādīja, sirsnīgi uzņēma. Domāju, ko lai viņam uzdāvina. Iedevu šokolādi, bet jaunais, spēcīgais, augstskolās mācītais puisis prasa: “A ļikjora tev nav?” Aizsūtīju pēc tam viņam Benediktu.”

Anna saka – sakrājušās negācijas cilvēks var noņemt, paņemot rupjmaizes šķēli, Bībeli un aizejot uz mežu, lai vienkārši pasēdētu uz celma. Prasu, lai Anna kā vieda lauku sieva iesaka kādu meditāciju. “Nu takš,” sieva sasit plaukstas. “Mēs JAU esam meditācijā ar to vien, ka esam. Tas, ka mums te uz Zemes ir bijis ļauts atnākt, ir liels brīnums. Vai mēs protam pa īstam būt šeit? Tas neiet viegli. Kad dzīve sāk klapēt ar bomi, ir izvēle – apstāsies vai ne. Nu nemaz jau tu tā uzreiz neapstājies, spirinies pretim. Vai bomis pareizajā virzienā iegriež? Kā nu kuru reizi sanāk. Kurš pateiks, kur ir pareizais virziens? Neviens nezina.”

Par visu vairāk Anna sievietēm iesaka atrast laiku sev – vismaz piecpadsmit minūtes dienā. Kas mums, sievietēm, šajā laikā jādara? “A, vot, nekas. Vienkārši esi, un lai nenāk klāt ne vīrs, ne bērni, ne suņi, ne kaķi. Mūs taču speciāli dzen: naudu, naudu. Jauni cilvēki ir bez enerģijas, es viņus jau pa gabalu redzu. Man stāsta: šoks, šausmas, viens bērns esot četrus kilometrus uz skolu gājis. Nu un? Beigts, pagalam, cauri ir? Manā laikā bērni kājām nogāja desmit kilometrus un vēl pie draugiem uz otru galu tikpat aizstaigāja, no tā tikai stiprāki un veselāki kļuva. Saku bērniem – skrieniet ar plikām kājām pa peļķēm, tas ir pats labākais! Mīcieties pa māliem, smiltīm – veseli būs!”

Kā Anna nonāca līdz pirts lietām un masāžām? Skrēja, trakoja. Abi ar vīru cūkas audzēja, agri no rīta brauca uz Rīgu gaļu pārdot. Pagulēja trīs stundas, izvēlās no gultas un atkal skrēja. Tad vīrs pēkšņi nomira, un dzīve bija jāsāk no sākuma. “Pēc izglītības esmu piensaimniece. Kad apprecējāmies, tepat dzīvojām un strādājām ne pa jokam, bet pensija man tagad 58 lati. Tā nu sanāca. Draudzene saka: tev jānošaujas, bet es nosmeju, ka esmu dzīvāka par dzīvu. Pēc vīra nāves paliku greiza, slima, pāri istabai nevarēju pāriet, avīzi rokā noturēt. Izgulējos pa slimnīcām Rīgā un Cēsīs, dakteri teica, ka ar kruķiem būs jāstaigā. Bet atbrauca feldšerīte un noteica: “Tās zāles tu nedzer! Tas ir pēdējais, kas var būt. Nozāļosi sevi.” Izsviedu tabletes un sāku darboties. Kājas arī tagad par sevi atgādina: mīļā, mēs tepat vien esam, strādā. Ja cilvēks apguļas un sāk vaidēt, ar viņu ir cauri. Toties tagad es ar bērniem uz naktsklubu aizeju un vēdera dejas dejoju.” Vēderdejas?! Anna smej: “Nu ja! Tad gan šaubījās: ko es lauku sieva, dzimusi Lubānas krastos, tādos smalkos kursos iešu, ko nu iemācīšos.” Bet iemācījās. Un ne tikai to. Gan masāžas Annai apgūt padevās, gan ājurvēdas noslēpumus. Gribējies gan mācīties tālāk, bet nauda nebijis. Ko nu? Jātirgo nevajadzīgais. Un Anna izpārdeva teju pusi no saimniecības, nav vērts turēt veco, ja laiks jaunajam. Anna uzslavē Priekuļu pašvaldību: tagad tepat laukos pa Eiropas naudu pasaules līmeņa nodarbības notiekot – pagājušajā rudenī pāris mēnešu kā brīnumā dzīvojusi, apgūstot gleznošanu, vingrošanu, keramiku, kaučingu.

Pa īstam priecāties un skumt

Anna paskatās uz fotogrāfu un kliedz: “Lai nemaz nedomā! Bez pēriena prom viņu nelaidīšu!” Kamēr viņa darbojas, pētu akmeņus, kas salikti starp kastaņiem un zīlēm. Man tie dikti iet pie sirds, tāpēc noprasu, kā oļus likt lietā. “Akmeņus var pirtī uzsildīt, var ielikt saldētavā. Atrodi savu un spēlējies! Ko ar tiem darīt? Ko gribi! Sirds pateiks priekšā. ”

Anna ir slavena ar savu pirtēšanu. Viņas meita smejas: kādreiz saldētavā gaļa glabājās, tagad mamma pilnu ar pirts slotām piebāzusi. Tagad ir modernas saldētavas, kurās var ielikt zariņu ar visām ogām. Izrādās, arī smaržu var iesaldēt.

Anna atzīstas – tagad ar pirts lietām gan mazāk nodarbojas, jo pašai pirts nav, bet svešā ar ogām un tējām nav labi kanalizāciju aizdambēt. Turklāt pirts rituāli prasa daudz laika. “Ideja par pēršanos bez pirts ir mana, oriģināla. Pirmo reizi tā ienāca prātā, kad mani uzaicināja uz Latviešu biedrības namu, lai nu parādu, ko māku. Tad gan lauzīju galvu, kā lai pirti parāda, ja ūdeni nevar tecināt. Nu ko – sasēju piecdesmit slotas un sāku radīt. Tur arī pirmo reizi noticēju, ka man nedaudz tiek dots spēks arī no turienes,” saka Anna un rāda uz debesīm. Tālab Annas galvenais pirts likums: pirtī nevar iet, ja nav savstarpējas patikšanas. Ja ir – tad Annas pirts ir varens piedzīvojums. Viņa savu peramos ieziež ar sāli, medu un tad ar ledus gabaliņiem – tā, lai ir spiedziens. Pirtī nav jāsēž nokārtu galvu kā moku kambarī. Aukstā ūdenī ieteicams lēkt vīriem, lai atvēsinātu sēkliniekus. Tā tas esot pēc dabas likumiem. “Viena sieva man saka: “Tu mani ar medu nesmērē.” Labi. Bet pirtī sāk kliegt: “Anna, es tev teicu, ar medu nesmērē!” Tīri vai spoks. Es viņu ar karstu akmeni masēju, bet viņa iedomājusies, ka ar medu. Redzi, ar visādiem līdzekļiem mēs dažādas sajūtas varam dabūt. Kādu laiku strādāju ar dārgakmeņiem, bet, ja tas nokrīt, sasitas, man akmens jāārstē. Bet kā ar savu steigu ārstēšu to akmeni? Tāpēc nolēmu – tas man neder.”

Debesīs kņada, paceļam acis – dzērves aizlido. Nu, vai nav brīnums! Prasu, lai Anna iesaka kādu procedūru skaistumam. Viņa mirkli padomā un teic: “Neko labāku par ūdeni neviens uz pasaules nav izdomājis. Kas visos tajos dārgajos krēmos ir iekšā, kas galvenais? Pareizi, mitrināšana. Nomazgā muti – ej un staro! Ja sievietē ir iekšēja gaisma, neviena krunka nevar to izbojāt. Ja gribi būt svaigāka, uzliec medu, biezpienu. Tomēr, ja cilvēkā nekā nebūs iekšā, arī ārā neko nedabūsi. Viss ir vienkārši. Celīšus vajag izmasēt, jo tajos ir visšaurākā enerģijas plūsma. Kāpēc vecos laikos bērniem lika uz zirņiem tupēt? Čakras atvērās, un viņi kā eņģelīši. Kas notiek, saliekot rokas kā lūgšanā? Sakārtojas šķidrumu līmeņi. Ja mēs vēl paceļamies pirkstgalos un paklausāmies, ko austrumi, ko rietumi saka, ir pavisam labi.”

Saku, ka daudzas lasītājas pie sevis nodomās: kā lai atrod laiku ar to visu nodarboties? “Dumjības! Nekas nav jāatrod!” pikti atrauc Anna. “Man IR laiks, un es VARU! Ieslēdzies vannas istabā, iemet greipfrūta mizas vannā, pasmērē kājas, norīvē dzīvības punktus. Jautājums – vai nu tu gribi darīt, vai ne. Ja cilvēks pats neko negrib darīt, viņš var staigāt no Poncija līdz Pilātam, un nekā nebūs. Domā, es vienmēr gribu darīt? Nekā! Bet, kad šis sāk sāpēt, tas sāk sāpēt, man ir izvēle – gulēt un raudāt vai iet un pašai darīt.”

Anna saka, ka varētu no rīta līdz vakaram runāt, bet gudrāks tāpēc neviens netaps, ir jāiet un jāizmēģina. Ko Anna pati savā labā dara? Gan vasarā, gan ziemā pavingro, nomazgā muti avota ūdenī vai sniegā – ja ārā trako putenis, paķer sniega sauju, iebēg verandā un noberžas. Ik rītu Anna sasveicinās ar savu karali – diženu ozolu, kas aug pagalma vidū, bet reizēm dodas uz katedrāli – mazu pļaviņu egļu meža vidū. Viss, ko viņa vēlas, tajā piepildās. “Kad es priecājos, tad pa īstam, bet, kad skumstu, tad skumstu. Skumjās ir jāieiet, tās nevar izraut no dzīves,” teic Anna. Ar savu organismu viņa šo to prot sarunāt. Reiz Annu ne pa jokam ķērusi gripa, bet atbraukuši cilvēki un lūgušies, lai izmasē. “Es ar gripu sarunāju, lai tā pieklust. Izdarīju darbu un tad ļāvu, lai šī ņemas spēkā.”

Bez ābolu un bumbieru kalniem, kabačiem un pasakainajām pirts slotām Anna mūs prom nelaiž. Nolūkojamies, kā mazmeitas piekrāmē pilnus maisus, bet Anna tik tincina: varbūt vēl to vai šito. Beigās viņa pieber mums kabatas ar ķimenēm un nosaka: “Istabā nolikts liels smaržīgu ābolu trauks rakstniekiem attīsta intelektu. Ja kāds iepūst, iedarbojas vēl labāk.” Pēc tam Anna smejas kā kutināta un sauc: “Tu tik šitos pekstiņus neraksti.”

Evija Hauka, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Aigars Hibneris, Georgs Viljams Hibneris