Invalīde Maruta novesta līdz izmisumam: nav ne darba, ne naudas. Viņa lūdz palīdzību!

Marutas invaliditātes pensija ir 105 lati mēnesī, kas ir daudz par maz, lai samaksātu par īri, nopirktu pārtiku un medikamentus. Ar asarām acīm Maruta portālam Kasjauns.lv saka: „Es nezinu, ko darīt” un lūdz palīdzību. Jūlijā Maruta zaudēja galvenās grāmatvedes darbu Rakstniecības un mūzikas muzejā, jo viņai tur beidzas pārbaudes laiks un muzeja vadība uzskatījusi, ka viņa netiks galā ar darba pienākumiem.

„Es vairs nezinu, ko darīt. Esmu bijusi uz daudzām darba pārrunām, bet neviens mani darbā neņem. Varbūt par sētnieku ņemtu, bet man ir kustību traucējumi. Bet ar galvu man taču viss ir kārtībā… Invalīdu un viņu draugu apvienībā „Apeirons” man tā arī pateica – nekādas lielās izredzes man atrast darbu nav. Nekur mani darbā neņem, jo uzskata, ka netikšu galā. Darba devējus mulsina arī tas, ka esmu bieži mainījusi darba vietas. Pārsvarā vienā darba vietā esmu strādājusi no trim mēnešiem līdz diviem gadiem, tās bija subsidētas darba vietas. Līdzko valsts vai Eiropas atbalsts beidzās, tā mani no darba atlaida. Darba devēji tā arī teica – kamēr par tevi maksāja, tu arī varēji strādāt,” savu sāpi Kasjauns.lv izstāstīja Maruta.

Šobrīd Marutas dzīves apstākļi ir neapskaužami. Viņai „uzbrūk” arī kreditori, jo nespēj kārtot savas parādsaistības (pirms atlaišanas no darba viņa līzingā paņēma datoru), Maruta nu arī ierakstīta kredītņēmēju melnajā sarakstā.

Savas problēmas Maruta arī izklāstījusi vēstulēs gan Valsts prezidentam un Ministru prezidentam, gan labklājības ministrei un Rīgas mēram, gan tiesībsargam, bet saņēmusi vien formālas atbildes vērsties sociālajos dienestos, kas nekādu palīdzību nav spējuši sniegt. Jāteic, ka Maruta nav vienkārši palīdzības lūdzēja, viņa ir gatava arī parādus atmaksāt, kad dabūs darbu. Bet darba nav… Kad citus piemeklējusi nelaime, arī Maruta ir centusies palīdzēt. Viņa, piemēram, ir ziedojusi Rīgas mēram Nilam Ušakovam, kad viņš pēc maratona nokļuva Berlīnes slimnīcā. Savā Ušakovam adresētajā vēstulē viņa raksta: „„Kad ar jums, Ušakova kungs, notika nelaime es jums ziedoju, lai gan man ir maza pensija, bet es ļoti labi zinu, ko nozīmē slimot, tāpēc arī palīdzēju jums, lai jūs palīdzētu tālāk citiem. Palīdziet, lūdzu, man!”

Nevar atrast darbu

„Man no dzimšanas ir bērnu cerebrālā trieka, staigāju ar trekinga nūjām. Dzīvoju viena un vienmēr esmu sevi nodrošinājusi, bet 2013. gada 29. jūlijā zaudēju darbu Rakstniecības un mūzikas muzejā. Nepārtraukti eju uz darba pārrunām, bet ir divi iemesli, kāpēc pagaidām neesmu atradusi darbu.

* Daudzos birojos man nav iespējams iekļūt, jo ir kāpnes pa kurām neuzkāpšu, vai arī darba vieta no sabiedriskā transporta pieturas ir ap kilometru. Vasarā to noiet varu, bet ziemā diemžēl ne.

* Cilvēkus ar īpašām vajadzībām nevēlas pieņemt darbā. To ir teikuši acīs.

Ja kāds varētu uzdāvināt man 500 latu vai citu kādu summu, lai nosegtu parādus (vairāk nav nepieciešams), kuri sāk krāties, būtu ļoti pateicīga,” Kasjauns.lv stāsta Maruta.

Valsts augstākajām amatpersonām Maruta adresējusi vēstuli, kurā teikts:

 „Esmu izmisumā un nezinu, pie kā vērsties. Esmu Rīgas pilsētas iedzīvotāja. Man ir invaliditāte no bērnības (2. grupa). Man ir bērnu cerebrālā trieka. 2001. gadā ieguvu bakalaura grādu ekonomikā specialitātē „grāmatvedība un finanses”. Mans darba stāžs ir seši gadi. Mana invaliditātes pensija ir Ls 105. Kad gāju uz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru, lai man pārrēķinātu pensijas apmēru, to atteica, pamatojot, ka man ir par mazu darba stāžs. Kāpēc man ir tikai seši gadi darba stāžs? Tāpēc, ka lielākā daļa darbu man ir projekta ietvaros, kuri ir ilguši no dažiem mēnešiem līdz diviem gadiem.

2013. gada 29. jūlijā es kārtējo reizi pazaudēju darbu (Rakstniecības un mūzikas muzejā biju galvenā grāmatvede). Ejot uz pārrunām 2013. gada 6. augustā SIA „ADL-FINE”, man teica, ka privātajā sektorā nevēlas ņemt invalīdus darbā. Es nevaru noslēpt savu invaliditāti, jo pārvietojos ar trekinga nūjām. Tā ir diskriminācija. Bet es vēlos strādāt un maksāt nodokļus, lai Latvija attīstītos.

Zvanot uz sociālo dienestu, lai lūgtu bezmaksas psihologa konsultāciju, man atbildēja, ka sociālais dienests palīdz tikai ģimenēm ar bērniem.

Izveidojusies šāda situācija:

* bezdarbnieka pabalsts man nepienākas, jo man jau ir invaliditātes pensija un

* invaliditātes pensiju nepārrēķina, jo darba stāžs mazs. Bet savu darba stāžu nevaru palielināt, jo neviens neņem darbā;

* sociālais dienests atsaka palīdzību, jo neatbilstu vajadzīgajai kategorijai.

Sakiet, kā tad, lai apmaksāju komunālos maksājumus; 60 latus par dzīvokļa īri; kredīta maksājumus; maksājumus par sakaru pakalpojumiem; izdevumus par medikamenti; nopērku pārtiku un tā tālāk”.

Ja kādam ir iespēja palīdzēt Marutai, viņai var ziedot uz bankas kontu (AS „Swedbanka”, LV83HABA0551010846033). Marutas telefons – 29905234.