Desmitiem tūkstošu cilvēku vēlēšanu iecirkņos netiek gaidīti. Tāpat kā citur…

Politiķu un sabiedrisko aktīvistu aicinājumi doties uz vēlēšanām daļai pilsoņu varētu šķist kā ņirgāšanās, jo daudzi vienkārši nevar aizkļūt līdz vēlēšanu iecirkņu durvīm un, ja arī var, tad daudzu durvis viņi nevar atvērt.

Invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” mājas lapā minēts, ka gandrīz 40 procenti valsts iedzīvotāju jūt nepieciešamību pēc labākas vides pieejamības (tie nav tikai invalīdi ratiņkrēslā, bet arī, piemēram, māmiņas ar bērnu ratiņiem, gados vecāki ļaudis un tamlīdzīgi). Latvijas Centrālā statiskas pārvaldes dati liecina, ka Latvijā pērn bija 193 997 pilngadīgas personas ar invaliditāti. Protams, ne visi invalīdi ir ar funkcionāliem traucējumiem. Bet, ja Latvijā vēlēšanu tiesības ir 1 542 407 pilsoņiem, tad vidēji statistiski var pieņemt, ka apmēram 12% vēlētāju varētu būt kādas problēmas pārvietoties kā pilnīgi veselam un sportiskam cilvēkam. Un ja klāt vēl pieskaita mammas un tētus, kuri uz vēlēšanu iecirkni ierodas ar mazu bērnu ratiņiem, un gados vecākus cilvēkus, kuriem grūti uzkāpt pa stāvām kāpnēm, šādu cilvēku skaits ir visnotaļ iespaidīgs.

Cilvēkam ar kustību traucējumiem valsts jau neliedz iespēju nobalsot, jo vēlēšanu komisijas pārstāvjus var izsaukt uz mājām. Bet tas jau nav risinājums, jo Latvijas pilsonim ar kādiem funkcionāliem traucējumiem no mājas nav jāiziet tikai reizi pāris gados līdz vēlēšanu iecirknim. Viņam pārvietoties ārpus dzīvokļa vajag ik dienu.

Vēlēšanu iecirknis – “ekstra” tikai veselam un spriganam pilsonim

Pārskatot vēlēšanu iecirkņu atrašanās vietu adreses, nākas konstatēt bēdīgu ainu, ka daudzi jo daudzi iecirkņi cilvēkiem ar kustību traucējumiem ir nepieejami (pārsvarā nav rampu, ir pārāk stāvas kāpnes un tā tālāk).

Pētījumi liecināja, ka 2020. gada Rīgas domes ārkārtas vēlēšanu laikā tikai 30% vēlēšanu iecirkņi bija piemēroti tam, lai tajos var iekļūt cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem. Uz 14. Saeimas vēlēšanām situācija galvaspilsētā uzlabojusies, jo nu Centrālās vēlēšanu komisijas mājas lapā minēts, ka tieši puse no 158 vēlēšanu iecirkņiem galvaspilsētā jeb 79 ir pieejami cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

Diemžēl situācija ārpus Rīgas ir traģiskāka. Ja tur invalīds statistiski nevar tikt iekšā katrā ceturtajā vēlēšanu iecirknī, tad tomēr jāņem vērā, ka lauku pagastos bieži vien ir tikai viens vēlēšanu iecirknis, un nākamais tikai desmit vai pat vairāk kilometru attālumā. Nav tā kā pilsētā, kad ar ratiņkrēslu var aizripināt dažus kvartālus tālāk līdz nākamajam.

Piemēram, Saldus novadā vienīgais vēlēšanu iecirknis, kurā varēja nobalsot ātrāk, vispār nebija pieejams cilvēkiem ar kustību traucējumiem, pie tam tas atradās novada pašvaldības ēkā Saldū, Kuldīgas ielā. Invalīds vides nepieejamības dēļ iepriekš nobalsot nevarēja arī Rēzeknē, Jelgavas, Ķekavas un Ventspils novados. Pie tam pēdējā arī vēlēšanu dienā situācija nav iepriecinoša – no 12 vēlēšanu iecirkņiem astoņos cilvēki ar kustību traucējumiem netiek gaidīti, pie tam tie visi atrodas pagastu pārvaldes telpās jeb pagastmājās.

Savukārt Dobeles novadā no 23 pagastiem sešos vispār nav vēlēšanu iecirkņu, kuros var iekļūt cilvēks ratiņkrēslā. Tā, kā 1. oktobrī cilvēks invalīds netiek iekšā vēlēšanu iecirknī Vītiņu, Īles, Jaunbērzes, Auru, Bukaišu un Annenieku pagastos, un arī šie iecirkņi atrodas pašvaldības ēkās – pagastu pārvaldēs vai kultūras namos.

No 43 pašvaldībām (Latvijā ir 36 novadi un septiņas valstspilsētas) tikai četrās visi vēlēšanu iecirkņi piemēroti cilvēkiem ar kustību traucējumiem - Mārupes, Preiļu, Valkas un Varakļānu novados.

Likumi ir, sodu par to neizpildīšanu nav

Valstī ir pieņemts lērums noteikumu un būvnormatīvu par to, kā jānodrošina vides pieejamība (valdības noteikumi: “Noteikumi par pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem”, “Ēku būvnoteikumi”, “Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem” un daudzi citi). Viss jau skaisti, bet nekur nav teikts, ka šie noteikumi ir obligāti jāievēro un par to neievērošanu draud sods, izņemot attiecībā uz ārstniecības iestādēm.

“Apeirons” savā pētījumā par vides pieejamības problemātiku uzsver: “Vērtējot vides pieejamības principu ieviešanu Latvijā, jāatzīst, ka viena no galvenajām problēmām ir tā, ka likumā nav paredzēti nekādi naudas sodi, ja netiek ievēroti vides pieejamības kritēriji vai tie tiek izpildīti ar rupjiem pārkāpumiem.

Šī likumdošanas bedre noved pie tik skumjiem incidentiem kā Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) ēkas rekonstrukcijas projekta gadījumā. Saņemot līdzekļus no Eiropas Savienības fondiem ēkas atjaunošanai, tostarp, lai palielinātu vides pieejamību cilvēkiem ar kustību traucējumiem, LMA īstenoja projektu, kas, pēc “Apeirons” ekspertu vērtējuma, ir absolūti nepiemērots viņu mērķauditorijai – uzbrauktuvēm, pa kurām jābrauc cilvēkiem ratiņkrēslos no pirmā uz otro stāvu, ir pārāk liels slīpums, padarot pārvietošanos pa tām vienkārši bīstamu. Organizācija mēģināja tiesā pieprasīt no LMA infrastruktūras pārveidošanu, taču tiesa nostājās mākslinieku pusē.

Vēl viens nozīmīgs aspekts: vides pieejamība cilvēkiem ar invaliditāti nav tikai iespēja izmantot pilsētas infrastruktūru. Rampas klātbūtne vai neesamība pie ieejas var gandrīz izlemt cilvēka likteni: vai viņš katru dienu varēs doties uz darbu, skolu, universitāti”.

Pašreizēja situācija un “vēsturiskais mantojums”

Plašākā izpratnē katras pašvaldības pienākums, kā to nosaka likums “Par pašvaldībām”, ir gādāt par drošu un pieejamu vidi visiem iedzīvotājiem (sociālās palīdzības nodrošināšana, veselības aprūpes pieejamība, izglītības iegūšanas pieejamība un tamlīdzīgi). Likumā tieši nav noteikts, ka, piemēram, pie gājēju pārejas jāierīko nobrauktuve vai lifts invalīdiem, lai viņi nokļūtu tunelī. Tas liekas pašsaprotami un tāpēc, izsludinot jaunus konkursus par būvniecību, tas tiek paredzēts. Bet ir saglabājies, ja tā var teikt, “vēsturiskais mantojums”.

Cilvēks, kuram nav funkcionālu pārvietošanās problēmas, bieži vien pat nepamana, ka invalīds viņam līdzās vienkārši paliek bezspēcīgs. Pamazām jau sapratne par to mainās, bet ne tik strauji, kā to vēlētos cilvēki, kuriem vides pieejamība ir eksistenciāls jautājums.

Piemēram, tikai pirms gada tika veikti grozījumi Dzīvokļa īpašuma likumā, kas noteica, ka  uzbrauktuves vai pacēlāja ierīkošanai pie dzīvojamajām mājām vai cita veida mājokļa pielāgošanai koplietošanas telpās vairs nav nepieciešams “par” balsojums no vismaz trīs ceturtdaļām visu dzīvokļu īpašnieku, kas daudzu desmitu dzīvokļu namā praktiski nebija iespējams. Tagad dzīvokļa īpašniekam, lai nodrošinātu sev vai savam ģimenes loceklim mājokļa un vides pieejamību, vairs nav jāmēģina sasaukt visu ēkas iedzīvotāju kopsapulce, lai uzstādītu invalīdu uzbrauktuvi mājas kāpņu telpā.

Bet, kur cilvēks tiks tālāk, nobraucot pa šo uzbrauktuvi, piemēram, līdz dzelzceļa stacijai “Vagonu parks”? Nekur! Vēl jo vairāk tādēļ, ka priekšā nepārvarams “vēsturiskais mantojums” – gājēju tilts pāri sliedēm, kuru neviens tā arī nedomā pielāgot cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Nav plānā, un viss!

“Latvijas dzelzceļš” gada sākumā gan prezentēja vides pieejamības vadlīnijas dzelzceļa pasažieru infrastruktūrai un paziņoja, ka līdz nākamā gada beigām modernizēs 48 stacijas - paaugstinātās pasažieru platformas un ar tām saistīto infrastruktūru dzelzceļa līnijās, bet Vagonu parka šajā sarakstā nav.

Konvencija tikai uz papīra

Latvijai tikai 2010. gadā ratificēja Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, kas noteica “nepieciešamību nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi, iekļauties darba tirgū un īstenot aktīvu līdzdalību dažādās sabiedrības dzīves jomās personām ar invaliditāti”. Sākot ar 2010. gadu Latvijas valdība regulāri pieņem dažādus plānus un ziņojumus, kur atskaitās par Konvencijas izpildes rezultātiem, tomēr kopēja situācija ar pieejamības vides nodrošināšanu līdz šim būtiski atpaliek no ANO prasībām.

Tā, piemēram, Labklājības ministrijas vides un informācijas pieejamības pašnovērtējumā 70 ēkās no 311 ēkām, kurām tika veikts pašnovērtējums, vides pieejamības koeficients bija zemāks par pieciem punktiem (vērtēšanas skalā no 0 līdz 10 punktiem, kur minimālais pieņemamais vides pieejamības līmenis ir 8 punkti, bet maksimālais 10 punkti). Balstoties uz minētiem datiem, secināms, ka 23 % ēku (tai skaitā ēkās, kurās sniedz labklājības nozares valsts pakalpojumus un pašvaldību sociālos pakalpojumus) vispār nav nodrošināta vides pieejamība cilvēkiem ar invaliditāti un cilvēkiem ar funkcionālajiem traucējumiem.

Tomēr situācija lēnām mainās. Tā 20. septembrī valdība nolēma 7,32 miljonus eiro no Atveseļošanas fonda piešķirt, lai līdz 2024. gada beigām nodrošinātu 63 valsts un pašvaldību ēku pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti un cilvēkiem ar funkcionālajiem traucējumiem, kur tas līdz šim nebija nodrošināts. Un tās ir ēkas, kurās sniedz labklājības nozares vai sociālos pakalpojumus. Uz pārējās infrastruktūras pielāgošanu cilvēkiem ar kustību traucējumiem, pēc visa spriežot, būs jāgaida vēl gadu gadiem.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Mūsējie" saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi"