Invalīds, aklais, idiots, debiliķis – vārdi no kuriem jāatbrīvojas

Jau vairākus gadus notiek cīņa ap terminu “invalīds”, kuru valodas eksperti un cilvēki ar invaliditāti un viņu draugi vēlas izskaust no latviešu leksikas, jo šim vārdam ir negatīva pieskaņa, kas saistīta ar tā angļu valodas cilmi – “invalid”, kas tiešā tulkojumā nozīmē “nederīgs”. Veselu cilvēku grupu, lielu mūsu sabiedrības daļu nosaukt par “nederīgiem” nav ne tikai korekti, bet arī likumīgi. Tādēļ ne tikai Latvijā, bet arī globālā mērogā atbrīvojas no vārda “invalīds”.

Līdz arī vārdu “invalīds” ir vēl vairāki citi vārdi/termini/apzīmējumi, kuri no sākuma var šķist “nevainīgi”, bet, iedziļinoties tekstā (sarunvalodā, rakstītajos dokumentos un tamlīdzīgi), tie pārvēršas gluži vai par necenzētu leksiku. Piemēram, tādus vārdus kā “idiots”, “debils”, “kurls”, “akls” bieži vien lietojam absolūtā nesakarībā, teic Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas “Sustento” politikas koordinatore Iveta Neimane. Viņa norāda, ka “vārdam ir spēks” un mums jāiemācās atteikties no nepareizu vārdu un kroplas valodas lietošanas.

“Sustento” divu gadu laikā projekta “Zini, proti, dari - cilvēku ar invaliditāti tiesību aizsardzība” ietvaros veikusi interneta sociālo tīklu un ziņu portālu satura monitoringu, lai noskaidrotu, kā mēs runājam par cilvēkiem ar invaliditāti un kādos vārdos to darām. Diemžēl bieži vien secinājumi nav iepriecinoši. Iveta Neimane stāsta par monitoringa rezultātiem stāsta sekojošo:

“Divus gadus monitorējām interneta komentārus, sociālos tīklus, rakstus portālos un skatījāmies, kāda ir publiskā attieksme attiecībā uz šiem jautājumiem, kā tā tiek atspoguļota invaliditāte kā faktors, kā tiek runāts par cilvēkiem ar invaliditāti”.

Duālā attieksme: katrs atsevišķs cilvēks vērtība, bet kopums – “nekāds”

Ja runā par konkrētu cilvēku ar invaliditāti, tad pārsvarā attiecībā pret šo cilvēku parādās vai nu žēlums, vai arī viņš tiek parādīts kā varoņa tēls: re, kāds malacis, kā cīnās, sevi pierādījis! Šajā gadījumā, ja runa ir par konkrētu Pēteri ratiņkrēslā vai neredzīgu Ilzi, komentāri ir vai nu atbalstoši vai ar līdzcietīgi žēlu noskaņu: ak, tu, nabadziņš; re, kāds cīnītājs, malacis, cīnies tik tālāk!

Bet, ja runājam par invaliditāti kā faktoru, tad attieksme mainās, it sevišķi, ja runājam par naudu. Bija diskusija par to, ka paralimpiešiem jāsamazina prēmijas. Tad parādās norāde uz mazvērtīgumu, ka paralimpieši nav tik vērtīgi kā “īstie sportisti”. Tad jau katram, kas aizmet zābaku, jāmaksā prēmija! Tāda nicinoša attieksme: jūs noteikti neesat tik labi kā mēs. Lūk, kaut vai viens komentārs: “Es reiz vinnēju zābaku mešanas sacensībās. Dodiet man 500 000! Padomā ir uzrīkot ķiršu kauliņu spļaušanas pasaules čempionātu šķielējošajiem kreiļiem. Un lai neviens mani nediskriminē, prēmijai jābūt pusmiljonam”.

Tad vēl bija diskusija/kampaņa par to, vai strādājošam cilvēkam ar invaliditāti nebūtu jāsamazina pensijas apmērs. Parādījās šī pretnostatīšana: viņiem jau tā ir lieli pabalsti, daudz maksā, bet darbinieki nekādi.

Interesants novērojums: ja runājam par atsevišķu cilvēku, tad attieksme vairāk ir atbalstoša, bet, ja dalām naudu, tad nu šie cilvēki ir “nekādi”.

Mazvērtības sindroms

Uzskatāmi ir arī pieņēmumi, ka cilvēki ar invaliditāti ir kaut kādā ziņā “mazvērtīgāki”. Piemēram, kāds komentētājs bija ierakstījis, ka viņa kaimiņam – kurlmēmam cilvēkam – pat nebija doma iet uz autoapmācību, jo tāpat jau skaidrs, ka viņam autovadīšanas tiesības tik un tā neiegūt, jo “mēs zinām, ko varam”.

Cilvēki ar invaliditāti, sevišķi tas bija pirmspandēmijas laikā, bieži pirms svētkiem, parasti Ziemassvētkiem, kalpoja kā foto fons, lai kāds “vesels” cilvēks uz tā varētu palielīties: redz, kāds es labs, kā viņam palīdzēju!

Ja cilvēks ar invaliditāti strādā, viņš ir varonis, tā tiek pasniegta kā “neredzēta varonība”, bet ne vienkārša dzīves situācija.

Bailes no savādākā

Vēl viena uzkrītoša parādība ir sabiedrības bailes no cilvēkiem ar invaliditāti, sevišķi, ja runājam par deinstitucionalizācijas principu, grupu dzīvokļiem. Eiropā tagad ir princips šādus grupu dzīvokļus veidot pilsētu centros, nevis kaut kur nomalēs, lai šie cilvēki varētu iekļauties sabiedrībā. Bet pie mums parādās “veselās sabiedrības” bailes no šādiem cilvēkiem. Tam pierādījums bija nesenā parakstu vākšana Ogrē, kur iebilda pret grupu dzīvokļiem pilsētas centrā: ja tie bērni nav agresīvi, tad viss kārtībā, viņi var iekļauties sabiedrībā, bet ja nu nē, tad radīs draudošu situāciju pretī esošajai skolai. Un kur ir policija! Kāpēc tā viņus “nesavalda”? Bet šajā gadījumā vis nebūtu “jāsauc policija”, bet gan jārunā par to, ka cilvēkiem ar invaliditāti pietrūkst atbalsta sistēmas, atbalsta politikas. Nebūtu vis jāsauc policija, bet gan jārunā par to, lai šiem cilvēkiem tiktu nodrošināta pilnvērtīga atbalsta sistēma.

Tā vietā “veselie” baidās no grupu dzīvokļiem, jo būs nedroša situācija. Tad jau viņiem labāk dzīvot tur, kur ir mierīgi un svaigāks gaiss! Šajā gadījumā šis baiļu sindroms miksējas ar tādu kā aizbildnieciskumu.

Pārprastais invalīda jēdziens

Latvijā, runājot par invaliditāti, pamatā valda medicīniskais modelis, “invalīdu” uztver kā slimnieku, kuru paspilgtina ar tādiem apzīmējumiem kā “piekalts pie gultas”, “piekalts pie ratiņkrēsla”, “pilnīgi kopjams”. Šādi termini situāciju dramatizē, rodas sajūta, ka invaliditāte ir maksimālā nelaime. “Veselā sabiedrība” invaliditāti uztver kā ļoti smagu veselības problēmu, cilvēku ar invaliditāti noliekam vienā līmenī ar agonējošu cilvēku ar ļoti smagām slimībām.

Tāpat uzkrītoši ir ziņu virsraksti, kuros tiek lietots vārds “invalīds”. Biruta Neimane saprot, ka jēdziens “cilvēks ar invaliditāti” ir garš, neērti lokas, “neiet iekšā” virsrakstā, bet vārdam ir liels spēks.

Tāpat arī tiek lietoti apzīmējumi “kurls” un “akls”, kas savā būtībā ir lamuvārdi (“Akls esi, neredzi!”, “Kurls esi, nedzirdi!”). Ir bijušas diskusijas par šiem vārdiem, kurās parādās arguments: man šie vardi šķiet pilnīgi labi, neredzu iemeslu, kāpēc par tiem apvainojas, Blaumanis jau rakstīja par aklo; es zinu, kā tevi sauksim, ja tev tas nepatīk, tad tā ir tava problēma.

Savukārt vārdi “idiots” un “debils” vairāk parādās pie lamuvārdiem (debili ministri, šoferis idiots), bet tās ir medicīniskās diagnozes. Padomājam, kā šādā situācijā jūtas cilvēks, kuram medicīniskajā kartē ir ierakstīta debilitāte!

Un vēl parādās tāds apzīmējums kā “mūžīgais bērns”. Tomēr cilvēki, kurus tā bieži dēvējam, nav nekādi bērni – viņi ir pieauguši cilvēki, no šā vārdu salikuma vajadzētu izvairīties. Cilvēku par mūžīgo bērnu pēc būtības var saukt tikai viņa māte. Galīgi nepieņemami ir, ja šo terminu sāk lietot politiķi, kā uzskatāmu politiķa piemēru Iveta Neimane šai sakarā min bijušo labklājības ministri Ramonu Petraviču, kura šo terminu ievazāja politiskajā leksikonā.  

Invalīds - vēsturiskais mantojums

Vārdam “invalīds” latviešu valodā ir vēsturiskas saknes un, diez vai, tā “uz rāvienu” latviešu valodu dažu gadu laikā izdosies izravēt no šī nevēlamā termina. Termins “invalīds” Latvijā jau lietots aizpagājušā gadsimta otrajā pusē, kad to plaši lietoja vācbaltieši, kas to “pārnesa” arī uz latviešu valodu.

Starpkaru Latvijā to jau lietoja neatkarīgās Latvijas institūcijas un tas bija saprotams teju visai sabiedrībai (kaut vai atcerēsimies, ka tolaik iznāca žurnāls “Kara Invalīds”, kas pēc tam savas gaitas turpināja trimdā).

Savukārt padomju laikā “invalīda” jēdziens bija pašsaprotams un tas tika iestrādāts arī likumdošanā, kuru pārņēma atjaunotās Latvijas valsts likumdošana. Vēl gadsimtu mijā iznākušajā Svešvārdu vārdnīcā “invalīds” skaidrots kā “cilvēks, kas pilnīgi vai daļēji zaudējis darbaspējas”.

Tāpat joprojām dažādu organizāciju oficiālajos nosaukumos vēsturiski ir ietverts vārds “invalīds” (invalīdu un viņu draugu apvienība “Apeirons”, Balvu invalīdu biedrība, Daugavpils invalīdu ar kustību traucējumiem biedrība “Ilgas” un neskaitāmas citas). Kaut arī biedrības savā komunikācijā vairs nelieto vienkārši vārdu “invalīds”, to nosaukumos tas pastāv, jo organizācijas nosaukuma maiņa nemaz nav tik vienkāršs process.

To pieprasa ANO konvencija

Tomēr jau kādus piecus gadus oficiālajā saziņā, dokumentos un medijos tiek izskausts vārds “invalīds”. Kāpēc tas tā pirms pieciem gadiem – 2017. gada februārī - formulēja toreizējais labklājības ministrs Jānis Reirs diskusijā par Invalīdu ielas Rīgā adresācijas problēmām:

“Man kā labklājības ministram ir nozīmīgi, lai cilvēkiem ar invaliditāti tiktu nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas ar pārējiem sabiedrības locekļiem, neaizskarot viņu cieņu un godu. Respektējot vēsturiskos aspektus ielu nosaukumu došanai, aicinu, veicot turpmāku namu adrešu maiņu, respektēt Latvijas starptautiskās saistības”.

Toreiz saistībā ar adrešu izmaiņām daudzviet Rīgā, daļu no Upes ielas plānoja pārdēvēt par Invalīdu ielu. Labklājības ministrija sagatavoja vēstuli Rīgas pašvaldībai ar aicinājumu, veicot namu adrešu maiņu, respektēt Latvijas starptautiskās saistības un būt tolerantiem, veicinot cilvēku ar invaliditāti integrāciju un sabiedrības izpratni.

Ministrija norādīja, ka Latvija jau 2008. gadā ir ratificējusi Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, kas spēkā stājās 2010. gada 31. martā. Saskaņā ar ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām attiecībā uz personu, kurai ir noteikta invaliditāte, lietojams jēdziens “persona ar invaliditāti”, aizstājot jēdzienu “invalīds”. Šis jēdziens ir nozīmīgs, jo norāda uz personai piemītošiem funkcionāliem ierobežojumiem un neapzīmē pašu personu kā nespējīgu, kā arī nenoniecina personas spējas līdzdarboties sabiedriskajos procesos. Latvija atbilstoši ANO Konvencijas 4. pantam ir apņēmusies atturēties no jebkādām darbībām vai prakses, kas neatbilst konvencijai, un nodrošināt, lai valsts iestādes un institūcijas rīkotos saskaņā ar konvenciju.

Tomēr Latvija joprojām sirgst ar “invalīdu kaiti”, jo Invalīdu iela ir ne tikai Rīgā, bet arī Liepājā. Un tā ir daudz redzamāka nekā nelielā ieliņa Brasā, jo uz Invalīdu ielas Liepājā atrodas viens no iecienītākajiem tūrisma objektiem – Karostas cietums.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Mūsējie" saturu atbild SIA "Izdevniecība "Rīgas Viļņi""