foto: Rojs Maizītis
Te vēl valda teātra gars. Ciemojamies Rūķīšos, kur atpūtušās daudzas skatuves leģendas
Rūķīšu tagadējā saimniece Maija Martinsone (pa kreisi) un Teātra darbinieku savienības sabiedrisko attiecību speciāliste Māra Dzene klausās aktrises Antas Krūmiņas atmiņu stāstos.
Kultūra
2024. gada 24. marts, 08:10

Te vēl valda teātra gars. Ciemojamies Rūķīšos, kur atpūtušās daudzas skatuves leģendas

Dace Ezera

Kas Jauns Avīze

Netālu no Rīgas gleznainās Siguldas virzienā, Murjāņos, atrodas bijusī Latvijas Teātra darbinieku savienības atpūtas bāze ar jauku nosaukumu – Rūķīši. Te atpūtusies Lilita Bērziņa, Felicita Ertnere, Velta Līne, Harijs Liepiņš, Ēvalds Valters, Pēteris Lūcis un daudzas citas skatuves leģendas.

Šo vietu aktieru vasaras mītnei savulaik nolūkoja Dailes teātra dibinātājs un režisors Eduards Smiļģis.  Galvenais nams celts 1927. gadā un vēlāk  ieguvis ziemas mājas titulu, līdzās aug trīs veci ozoli, no kuriem viens vēlāk nosaukts Ēvalda Valtera vārdā.

Atpūtas bāze teātra ļaudīm

1966. gadā Rūķīši kļuva par Teātra darbinieku savienības atpūtas bāzi. Sākotnēji ziemas mājā bija astoņas istabas, vēlāk piebūvēta vasaras māja ar vēl septiņām. Projekta autori ir arhitekti Modris Ģelzis un Ojārs Dombrovskis.

Tagad gan Rūķīši vairs nav aktieru atpūtas vieta, bet viesu nams, kurā saimnieko aizrautīgie Maija un Valdis Martinsoni, glabājot arī senos nostāstus un atmiņas. Pagalmā joprojām aplūkojama tēlnieces Valentīnas Helmūtes bronzā kaltā skulptūra Mūza, joprojām zied teātra leģendas Lidijas Freimanes stādītā roze. Galvenajā telpā ar kamīnu, kur notikušas ēdienreizes, pasēdēšanas un dzīrošanas, saglabāti oriģinālie koka līstīšu griesti un dekoratīvie interjera elementi.

Kādā pēcpusdienā kopā ar vitālo un allaž enerģisko bijušā Jaunatnes teātra aktrisi Antu Krūmiņu, kuru daudzi atceras no lāčuka Vinnija Pūka un čigānmeitēna Ringlas lomām, mērojām ceļu uz Rūķīšiem, kur sirsnīgi uzņēma nama saimniece Maija Martinsone.

foto: Rojs Maizītis
Lilita Bērziņa bija primadonna, taču nespēlēja slavenību, atceras aktrise un laikabiedre Anta Krūmiņa. Rūķīšos Lilitai Bērziņai iekārtots piemiņas stūris.

Gandrīz vai par velti

Atmiņu kamolīti sāk ritināt Anta Krūmiņa: “Es šeit atpūtos divreiz, un man ir ļoti romantiskas atmiņas.  Mēs tolaik bijām jaunie aktieri, nokļuvām tur, kur atpūtās cienījamie skatuves mākslinieki. Piemēram, Lilitai Bērziņai vecajā ēkā bija pat savi apartamenti. Vasarās šeit valdīja kolosāla gaisotne. Bijām tādā situācijā, ka mūs vienkārši lutināja, ne par ko nemaksājām. Ja maksājamā summa bija, tad visai neliela. Teātra darbinieku savienība toreiz, var teikt, bija miljonāre – tai piederošajā cehā ražoja grimu visai PSRS.”

Brokastis gatavoja saimniece,  galvenokārt bija putras, pankūkas, kafija un vēl viss kas, pēc tam visi atpūtnieki devās atpūsties lejā uz Gauju. Darīja, ko katrs gribēja – lasīja, adīja, tamborēja, sauļojās.

Bija arī radošais darbs, dramaturgs Pauls Putniņš te sarakstījis lielāko daļu savu lugu, un luga Šis dievišķais tuk- tuk nosaukumu ieguvusi, tieši pateicoties Rūķīšu zīlītēm, šo putniņu te bijis milzum daudz. Dramaturgu iedvesmojis aiz istabiņas loga redzamais ozols – to viņš dēvējis par savu draugu.

foto: Rojs Maizītis
Vēl saglabājies vecais interjers.

Nātru smūtijs alkohola vietā

“Pusdienas bija leģendārajā Sēnītē – šoferis Ojārs aizveda mūs turp ar tiem laikiem smalko busiņu Latvija. Katrs varēja izvēlēties, ko vien sirds vēlējās. Bijām ļoti stipri paēduši, karbonādes, šašliks, dažādas filejas ar mērcēm, salātiem, zupas, kādas vien tīk, un saldie – visvisādi putukrējumi ar piedevām. Nobeigumā, protams, kafija. Man šķiet, ka tikai alkohola pie pusdienām nebija,” atminas Krūmiņa.

Un pat vakarā ne? Nekādas aktieru bohēmas? Uz to Krūmiņa pārsteidz: “Vispār nav ko stāstīt par alkoholu, jo tas šeit principā netika lietots. Ja nedaudz kādreiz tika ieķibināts, tad ļoti mazās, slēptās kompānijās ar draugiem, vakarējot vai kaut ko darot.” Te modē bijis pavisam cits dzēriens, uz ko visas dāmas skatījās kā brīnumā – kā kaut ko tādu var dabūt iekšā! “Sievietes no rītiem lasīja ceļmallapas, nātres, balandas, vēl visu ko zaļu, tad samala mašīnā, spieda sulu un to dziru dzēra no rītiem. Es uz to zaļo dzērienu skatījos ar šausmām, bet tāda veselības tūre viņām notika,” izrādās, jau toreiz pazina zaļos smūtijus, tikai tādu vārdu nezināja.

foto: Rojs Maizītis
Pagalmā joprojām aplūkojama tēlnieces Valentīnas Helmūtes skulptūra Mūza.

Pašiem nekas nebija jādomā

“Absolūta Dieva auss! Tā patiešām bija atpūta – pašam ne par ko nebija jādomā, viss notika it kā pats no sevis,” priecājas Krūmiņa. Te bijis savs dārznieks, kurinātājs, šoferis, vairākas istabenes un virtuves darbinieki.

Kad bija kādas gadadienas vai jubilejas, atbraukuši arī “smalki Rīgas partijas kungi – normāli cilvēki, kuri zināja, kas ir teātris, un nebija sevišķi lieli komunisti”. Tad ēdienkartē parasti bija pelēkie zirņi ar kefīru, turpinājumā kafija ar visām piedevām. “Esmu divreiz ballēs šeit bijusi, un vienmēr bija latviskie pelēkie zirņi kā pamatēdiens,” saka Krūmiņa.  

Saimniece Maija Martinsone piebilst, ka  Rūķīši celti vienā laikā ar Sēnīti, restorāns 1967. gadā, Rūķīši 1966. gadā – tos abus it kā sapina kopā. Parastie cilvēki gan Sēnītē nemaz iekšā netika.

Gluži jau bez vienīgās atļautās partijas ietekmes neiztika. Tikko uzceltajā Sēnītē nosvinēja arī filmas Četri balti krekli pirmizrādi, nenojaušot, ka drīz to aizliegs...

foto: Rojs Maizītis
Rūķīši par Teātra darbinieku savienības atpūtas bāzi kļuva 1966. gadā.

Lūcis atbraucis!

Sevišķs notikums bijis, kad dāmas gaidīja, ka atbrauks pats slavenais režisors Pēteris Lūcis. “Tad visas kļuva īpaši šiverīgas – saposās, safrizējās visās iespējās, kādas vien toreiz bija, un gaidīja. Viņš kaut kad ieradās – kad jau bija klusi un mierīgi, no rīta. Tas bija neaizmirstami un pasakaini, kad Lūcis, uz balkona izgājis, skatījās uz Gauju un savā skaļajā, sulīgajā balsī teica: ak, tu Dieva pasaulīt! Lūcis atbraucis, Lūcis atbraucis! Ir, ir, ir! Tad visi satikās brokastīs un viņš ar saviem smiekliem, humoru, savu esību iepriecināja mūs.”

Vakarēšanās publika bieži sadalījusies pa divām frontēm. Citi dzīvi svinējuši lejas zālē pie kamīna, bet dāmas klusiņām un laikus devušās vakarēt uz otro stāvu, kur tagad izveidotas Lilitas Bērziņas un Felicitas Ertneres piemiņas istabas.

Otrā stāva primadonnas tādas arī bijušas, pret viņām visi izturējušies ar lielu cieņu, taču nespēlējušas slavenības, bijušas absolūti ikdienišķas sievietes. Bērziņa daudz šeit sēņojusi, kopā ar Ertneri kaismīgi diskutējot par teātri un mākslu, turklāt staigājusi pa mežu pat laka kurpēs un zīda kleitā.

foto: Rojs Maizītis
Aktrises Lilitas Bērziņas istaba, no leģendas laikiem vēl palikušas mēbeles.

Ciemos nāca Imants Ziedonis

Notika arī jaunāko daiļdarbu lasījumi. Nešķirama kompānija bija dramaturgi Pauls Putniņš, Pēteris Pētersons, Gunārs Priede un Harijs Gulbis, kuri vienmēr turējās kopā. Viņi cits citu kritizēja, uzklausīja, bet neko savos darbos nemainīja. 

Uz atpūtas māju ciemos nākusi arī tepat Murjāņos dzīvojošā Dailes teātra primadonna Vija Artmane ar meitu Kristiānu, toreiz izstīdzējušu pusaudzi. Viesojusies aktrise un teātra pedagoģe Ērika Ferda, kurai šai pusē bija vasarnīca, arī dzejnieks Imants Ziedonis. “Bērnu gan šeit nebija – manai meitai Gintai jau bija septiņi gadi, kad ar lielu lūgšanu viņa šeit drīkstēja pabūt. Uzvedās ļoti klusi un kulturāli, mēs kopā vasaras gala istabās drīkstējām dzīvot. Lai tikai netrokšņo un netraucē! Te viss notika pa smalko,” pasmaida Anta.

foto: Rojs Maizītis
Lilita Bērziņa Rūķīšos pavadīja daudzas vasaras.

Pieteicās kā glābēji

1991. gadā šeit teātra dzīve beidzās, un līdz 2002. gadam jau bija pamatīgi nodzīvots.  Maija Martinsone stāsta:  “Mums blakus bija viesu namiņš, bet ne tik liels. Kāzas gāja uz urrā, pieprasījums bija milzīgs. Braucot garām, ieraudzījām, ka šeit māja aizaug brikšņos un iet postā, kaut kas steidzami jādara. Devāmies pie  aktrises Lolitas Caukas, tolaik Teātra darbinieku savienības priekšsēdētājas. Viņa uz mums paskatījās: kas jūs atsūtīja, no kurienes nokritāt? Jo mēs ieradāmies kā glābēji. Tai laikā te nekas netika apsaimniekots, tikai izsaimniekots.”

Cauka atvēlēja, ka var nākt pasaimniekot, bet piebilda, lai nekādas materiālās vērtības neiegulda – ja nu pēkšņi jāiet prom. Martinsoni sāka sakārtot īpašumu, bet jau 2003. gadā uzradās mantinieks no Kanādas – Ēvalds Gunārs Liepiņš. Tomēr puse īpašuma piederēja Teātra darbinieku savienībai, un nebija tik vienkārši. Galu galā Martinsoni paņēma kredītu un atpirka visu, kaut tūlīt bija jāsagādā diezgan prāva summa.

“Tad arī viss sākās, bija jārauj vaļā uz pilnu klapi. Jāsaka, ka divdesmit gadi man pilnīgi norakstāmi no dzīves, jo nekas nebija viegli. Pilnīgi viss te bija jāsāk no jauna. Ar rīkotajām kāzām varējām tikai nosegt bankas izdevumus, elektrību un nodokļus, bet 2009. gadā šurp sāka braukt viesstrādnieki. No sākuma domājām: izdzīvos to māju, bet nē, viņi ir kā zaldāti armijā, kas aiz sevis visu novāc, un ir kārtība,” saka Maijas kundze.

foto: Rojs Maizītis
Rūķīšos 1967. gada vasarā. Sēž Dailes teātra aktrise Lilita Bērziņa (pa kreisi), blakus režisore Anna Lāce, stāv Nacionālā teātra aktieris Jānis Osis (pa labi).

Tās pašas mēbeles

Visa peļņa uzreiz ieguldīta labiekārtošanā. Pirkuma līgums arī paredzēja, ka vēl desmit gadus jebkurš Teātra darbinieku savienības biedrs var šeit bez maksas atpūsties un rīkot pasākumus, tiks saglabāts nama vēsturiskais veidols. 

Lilitas Bērziņas un Felicitas Ertneres piemiņas istabās mēbeles joprojām ir no tiem laikiem. Bērziņas istaba ir ar 13. numuru, to aktrise izvēlējusies vēl tad, kad Rūķīšus tikai būvēja, 14. numurā dzīvoja Ertnere.

Saimniece teic: “Mēs to nezinātu, bet Teātra darbinieku savienībā strādāja Vilnis Roze, viņš bija tas, kurš piestiprināja plāksnītes pie šīm istabām. Ertneres istabā pa ziemām mita Pauls Putniņš, lejasstāvā, stūrī – Pēteris Pētersons. Otrajā stāvā līdzās Bērziņai dzīvoja režisors Pēteris Lūcis. Neviens svešs šeit nevarēja ietikt. Būtu tolaik bijusi dzeltenā prese, viss tiktu sabildēts un smalki aprakstīts. Māja ir pilna ar vēstures bagātībām, visas sienas pilnas ar šo brīnišķīgo laiku. Jo tā ir vēsture, mēs nevaram to iemīt zemē.”

Kas ir tā šiverīgā?

Īpašs viesis allaž bijis Pauls Putniņš. “Cik Pauls bija burvīgs, jauks, tik iedvesmojošs! Ja ar viņu parunājos, man likās: jā, viss notiks! Mazliet deva vēl spēku,” priecājas Martinsone. Atjaunotās brīvvalsts laikā šeit atpūtusies arī pasaulslavenā latviešu dejotāja Vija Vētra. Viņai tik ļoti paticis, ka teikusi – vēl apprecēšoties un Rūķīšos rīkošot kāzas. 

Šurp brauca Valmieras teātris, Māra Ķimele, Edmunds Freibergs, Inese Ramute, un gadījās arī amizanta situācija. “Mums bija dārzeņi vai augļi jāsagriež, un Ramute lustīga skraidīja apkārt. Mēs visu laiku bijām darba tērpos, neprotam izpucēties, galvas nodūruši strādājam. Inese pienāk pie manis un vaicā: tu nezini, kas tā tik šiverīga Rūķīšus nopirkusi? Es saraujos, griežu tālāk savu gurķi un saku: nezinu, nezinu. Nu, redz kā domā, ka baigi šiverīgā dāma, riktīgs rūķis rukātājs,” smej Martinsone.

Latvijas goda aplis

Tagad gan vairs aktieri šurp nebrauc, vispirms  tāpēc, ka ļoti maz palicis to, kuri šo vietu atceras. Tomēr 2018. gadā, kad Latvijas simtgades aplis gāja pa visiem novadiem, Murjāņu kultūras nama vadītāja teikusi: pagastā nav nevienas vēsturiskas vietas, kur sarīkot pasākumu, varētu Rūķīšos!

Tā šeit 2018. gada 28. janvārī risinājies atmiņu vakars Latvijas goda aplis, ieradušies ap 200 viesu – aktieri, citi kultūras darbinieki, un režisors Jānis Streičs viesu grāmatā atstājis ierakstu: “Maijai un Valdim pateicība par Rūķīšu nemirstību.” 

Iegrieza, protams, pandēmijas laiks, taču ar banku viss trakums tagad beidzies un varot mierīgāk uzelpot. “Katru rītu braucu uz darbu, kurš man ļoti patīk,” saka Maija. Varbūt reiz pienāks arī brīdis, kad šodienas skatuves mākslinieki atklās sev šo brīnišķīgo, Dieva doto nostūri?