Vai Polija apsver savu kodolatturēšanas potenciālu?

Sikorskis piesaista uzmanību

Polijas ārlietu ministram Radoslavam Sikorskim februāra beigās izdevās panākt plašu atspoguļojumu medijos Vašingtonā un Ņujorkā. Viņa skarbie un pārliecinošie atmaskojošie izteikumi par Krievijas īstenoto vēstures falsificēšanu ANO sanāksmē, lai attaisnotu karu pret Ukrainu, nonāca starptautisko mediju virsrakstos kā neaizmirstami, kā tos nodēvēja kāds ievērojams vēsturnieks.

Sikorska daudzās intervijas ASV raidorganizācijām bija spēcīgs Republikāņu partijai adresēts arguments, ka militārās palīdzības Ukrainai bloķēšana bija liela politiska kļūda, kas drīzāk vājināja, nekā stiprināja pašas Amerikas drošību. Varbūt ne tik daiļrunīgi, bet šāda nostāja jau mēnešiem ilgi argumentēta gan Amerikā, gan Eiropā, taču Sikorska izteikumi bija īpaši ar kodolieroču elementu.

"Ja šis papildinājums (par palīdzību Ukrainai) netiks pieņemts un ASV sabiedrotie būs vīlušies un gūs priekšstatu, ka Savienotās Valstis, iespējams, nespēs palīdzēt, pat ja virspavēlnieks gribēs, tam būs pamatīga ietekme uz visām Amerikas aliansēm visā pasaulē," televīzijai "Bloomberg" sacīja Sikorskis. "Dažas valstis sāks nodrošināties pret riskiem, bet citas apsvērs iespēju izstrādāt savas kodolieroču programmas," viņš piebilda.

Sikorska ilggadējā pieredze, kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem strādājot par aizsardzības un ārlietu ministru vairākās Polijas centriski labējās valdībās, liecina, ka viņš ir konsekvents un stingrs NATO kolektīvās aizsardzības un transatlantisko saišu aizstāvis. Lai gan viņš ātri apklusināja spekulācijas, ka runājis par Poliju kā par vienu no ASV sabiedrotajiem, kas varētu mēģināt iegūt kodolatturēšanas potenciālu (viņš norādīja uz Japānu un Dienvidkoreju), grūti neuztvert viņa vārdus kā mēģinājumu iztaustīt, kā tiktu uztvertas potenciālās izmaiņas Polijas līdzšinējā kodolieroču neizplatīšanas filozofijā.

Sikorska izteikumi izskanēja tieši pirms Polijas prezidenta Andžeja Dudas un premjerministra Donalda Tuska vizītes, lai Baltajā namā tiktos ar prezidentu Džo Baidenu*. Lai gan Baidena administrācija lielā mērā ir iecerējusi ar šo vizīti izdarīt spiedienu uz Pārstāvju palātas spīkeri republikāni Maiku Džonsonu, lai tas beidzot iesniegtu Kongresā likumprojektu par Ukrainu, Polijas puse diez vai uztvers šo vizīti tikai kā mārketinga pasākumu, lai pieminētu Polijas iestāšanos NATO pirms ceturtdaļgadsimta. Var tikt uzdoti smagi jautājumi par Amerikas uzticamību.

Atomelektrostacija un ieroču piegādes

Sarežģīts temats būs ASV palīdzība Polijas pirmās atomelektrostacijas būvniecībā. Neraugoties uz fanfarām šim projektam iepriekšējās valdības laikā, ko vadīja Dudas sabiedrotie no partijas "Likums un taisnīgums" (PiS), projekts ir iestrēdzis strīdos par finansējumu un ASV kompānijas "Westinghouse" spēju to īstenot. Tusks, kurš atrodas pie varas kopš decembra, pārskata šo darījumu.

Nevajadzētu palaist garām arī to, cik nozīmīga ir abu līderu vienlaicīga vizīte Vašingtonā; tā ir atkāpe no protokola, jo vēl nekad iepriekš ASV prezidents nav vienlaikus ticies ar savu Polijas kolēģi un šīs valsts premjerministru. Savā ziņā tas atspoguļo pašreizējos politiskos apstākļus Polijā. Ja neskaita protokolu, īstie varas groži Varšavā atrodas Tuska rokās, un tādējādi Vašingtona vienkārši atzīst, ka Dudas nozīme reālajā politikā ir mazinājusies.

Arī abiem Polijas līderiem šī tikšanās ir svarīga - viņi demonstrēs nacionālo vienotību drošības jautājumos, neraugoties uz asajām domstarpībām iekšpolitikas jautājumos.

Avoti diplomātu aprindās uzskata, ka jautājums par kodolatturēšanas potenciālu, iespējams, netiks tieši skarts - Tusks esot piesardzīgs šajā jautājumā un vairāk bažījas par konvencionālo ieroču piegādēm, par kurām iepriekšējā ASV valdība bija noslēgusi līgumu, bet kuras vēl nav pilnībā finansētas.

Taču nav izslēgts, ka Duda pārkāps šo tabu, jo iepriekš viņš ir atklāti runājis par Polijas ambīcijām pievienoties NATO kodolieroču koplietošanas sistēmai, kuras ietvaros vairākas Eiropas sabiedrotās, kas, domājams, ir Nīderlande, Itālija, Vācija, Turcija un Beļģija, ir uzņēmušas ASV kodolgalviņas un ir atbildīgas par to palaišanu stingrā ASV kontrolē.

"Pamata problēma ir tā, ka mums nav kodolieroču," 2022. gada oktobrī sacīja Duda. "Nekas neliecina, ka mums tie piederēs tuvākajā nākotnē. Vienmēr pastāv potenciāla iespēja piedalīties kodolieroču koplietošanā. Mēs esam runājuši ar ASV vadītājiem par to, vai viņi to apsver. Šis jautājums joprojām ir atvērts," sacīja Duda.

Lielākajai daļai Polijas analītiķu šādi Dudas un bijušā PiS premjerministra Mateuša Moravecka izteikumi bija tikai tendence fantazēt un veidot alternatīvas virtuālās realitātes priekšvēlēšanu mērķiem. Taču augošā republikāņu neskaidrība par palīdzības sniegšanu Eiropas sabiedrotajiem, ja tiem uzbruktu Krievija, pastiprināja šo argumentu dažu Rietumu analītiķu vidū līdz tādai pakāpei, ka viņi ir gatavi apstrīdēt neizplatīšanas dogmu. Viņi apgalvo, ka Vašingtonas atteikšanās no Ukrainas ir satraucoša ne tikai Eiropai, bet arī ASV Āzijas sabiedrotajiem Taivānai, Japānai un Dienvidkorejai, kas var attapties Ķīnas un Krievijas kodolšantāžas priekšā.

"Krievijas iebrukums Ukrainā un Ķīnas draudi iebrukt Taivānā liecina par totalitāro lielvaru jaunu ekspansionismu, ko būs grūti atturēt ar konvencionāliem līdzekļiem," rakstīja bijušais "Bloomberg" publicists un populārs ASV neatkarīgais analītiķis Noa Smits publikācijā ar virsrakstu "Kontrolētas, ierobežotas kodolieroču izplatīšanas gadījums".

"[ASV] iekšpolitiskās nesaskaņas nozīmē, ka Japāna, Dienvidkoreja un Polija nevar paļauties uz ASV kodoldrošības lietussargu kā agrāk," viņš piebilda.

Konservatīvās Vašingtonas domnīcas - Amerikas Uzņēmējdarbības institūta - vecākais pētnieks Dalibors Rohaks sacīja, ka labākais veids, kā pārliecināt ASV uzticamos sabiedrotos Austrumeiropā par drošību, būtu palīdzēt Polijai iegūt kodolatturēšanas potenciālu.

"Donaldam Trampam apņēmīgi virzoties uz republikāņu nomināciju, pār Eiropu karājas jautājums: kā kontinentam būtu jāsagatavojas pasaulei, kurā NATO kļūs par tukšu burtu kombināciju? Dažiem atbilde ir "stratēģiskā autonomija", citiem - tik daudz ASV ražota ekipējuma iegāde, cik iespējams, lai nopirktu labvēlību nākamās administrācijas acīs," žurnālā "The Spectator" rakstīja Rohaks.

"Tomēr viena acīmredzama atbilde ir palikusi novārtā: kodolatturēšanas potenciāls. Runājot par Austrumeiropas nodrošināšanu pret Trampu, tikai daži pasākumi būtu tik efektīvi kā reģiona lielākās valsts - Polijas - apbruņošana ar kodolieročiem," norādīja Rohaks.

Putina apsēstība ar Poliju

Kopš Maskavas agresijas Ukrainā Polijas bažas par Krievijas taktiskā uzbrukuma risku ir kļuvušas akūtas, ko pastiprina Vladimira Putina un viņa mežonīgās mediju mašīnas nemitīgā kodolieroču žvadzināšana, draudot atkal izdzēst Poliju no kartes.

Putins vairākkārt pieminēja Poliju savā bēdīgi slavenajā intervijā ar Takeru Karlsonu, atspoguļojot Krievijas elites apsēstību un naidīgumu pret savu rietumu slāvu kaimiņvalsti.

Polija bieži Maskavā tiek attēlota kā Vašingtonas pakalpiņš un mūžīgais ienaidnieks, kas stāv ceļā "lielajam darījumam" ar Franciju un Vāciju par Eiropas drošību, kas, protams, ietver ASV izstāšanos un NATO izformēšanu.

Polijas stingrais atbalsts Ukrainai, neraugoties uz to, ka abām valstīm ir domstarpības par Ukrainas lauksaimniecības produkciju, ir vēl viens Maskavu kaitinošs faktors, tāpat kā Polijas lielie militārie izdevumi, kas ievērojami pārsniedz NATO noteikto 2% no IKP mērķi.

Un, lai gan Putins pats lielā mērā sabojāja izredzes sagraut NATO Aukstā kara paradigmu "noturēt [Krieviju] ārā, amerikāņus iekšā un Vāciju iegrožot" un aizstāt to ar noturēt "amerikāņus ārā, Krieviju iekšā un dot vaļu Vācijai", nesenās ASV svārstības par saistībām pret Eiropu ir šokējušas valstis, kas pirms 34 gadiem izrāvās no Maskavas ķetnām.

Tradicionālie draudi rada mazāku satraukumu

Polijas elite plašā politiskā spektrā jau mēnešiem ilgi cīnās ar Krievijas militāro draudu novērtējumu. Daudzi uzskata situāciju par neizdevīgu abos gadījumos - ja Krievija cietīs neveiksmi Ukrainā, tā var būt gatava izmantot kodolieročus, bet, ja tā uzvarēs, tā var iegūt drosmi pārbaudīt NATO, virzoties uz Poliju vai Baltijas valstīm.

Polijas radio RFM un laikraksta DGP februārī veiktā aptauja liecina, ka to poļu skaits, kuri baidās, ka Polija varētu kļūt par nākamo Krievijas mērķi, gada laikā pieaudzis par 16 procentpunktiem, sasniedzot 46%.

Pat ja Polijai netiktu uzbrukts, lai Polijas armija varētu iejaukties mazo ziemeļu kaimiņu vārdā saskaņā ar NATO līguma 5. pantu, Polijas varasiestādēm ir jābūt pārliecinātām, ka ASV kodoldrošības lietussargs joprojām ir tēraudstingrs. Tāpēc Trampa un republikāņu divdomība attiecībā uz Baltijas valstu aizstāvību ir radījusi satraukumu.

Un tās nav tik daudz bailes no tradicionālā kara. Krievijas armija ir atklājusi savu ievainojamību un gadiem ilgi klibos, kamēr Polija kopā ar Rietumeiropu bruņosies un pārorientēs savas daudz lielākās ekonomikas uz kara apstākļiem. Polijas parlaments ceturtdien nobalsoja par Polijas dalības apturēšanu Līgumā par konvencionālajiem bruņotajiem spēkiem Eiropā (CFE), lai atspoguļotu tās strauji augošās militārās spējas. Krievija atteicās no līguma pagājušajā gadā, bet bija jau gadiem ilgi to pārkāpusi.

"Krievi ilgi nespēs atjaunot savu militāro potenciālu līdz tādam līmenim, lai riskētu sākt pilna mēroga karu ar vienotu (Rietumu) aliansi," nedēļas izdevumā "Tygodnik Powszechny" pauda Polijas valdības finansētās domnīcas OSW vadītāja vietniece un vadošā Eiropas militāro jautājumu eksperte Justīna Gotkovska. "Tāpēc Kremlis centīsies radīt šķelšanos NATO, pārbaudīt tās vienotību un veicināt spriedzi," viņa piebilda.

Kodolieroču draudi un hibrīdās dezinformācijas kampaņas kalpo tieši šim mērķim. Un tās gūst atbalstu prokrievisku galēji labējo aktīvistu vidū abās Atlantijas okeāna pusēs, kuri tagad var paļauties uz tādām prominentām personībām kā Īlons Masks, kas atkārto nepamatotus Krievijas apgalvojumus, ka NATO ir vainīga karā.

ASV grauj pati savu kodolieroču neizplatīšanas politiku

Grūti izvairīties no domām, ka Tramps, tādi bagāti nezinīši kā Masks un radikalizētā Republikāņu partija nodara neplānotu triecienu tam, kas bijis ASV ārpolitikas stūrakmens pēdējos piecdesmit gadus. Kodolieroču neizplatīšana bijusi ASV mantra (un reizēm arī casus belli) gadu desmitiem kopš 1970. gada līguma noslēgšanas, saskaņā ar kuru kodolieroči drīkstēja būt tikai ASV, Krievijai, Lielbritānijai, Francijai un Ķīnai.

Kodolieroču neizplatīšanas līguma mērķis bija novērst bruņošanās sacensību un saglabāt trauslo draudu atturēšanas līdzsvaru starp Rietumiem un Austrumiem. Tomēr laika gaitā šis līgums sašķobījās: vispirms Izraēla ar Francijas palīdzību ieguva kodolieročus, tai sekoja Indija, Pakistāna un Ziemeļkoreja. Arī Irāka un Irāna ir izstrādājušas kodolprogrammas, izprovocējot sankcijas, raķešu triecienus pa objektiem un liktenīgo ASV iebrukumu Irākā pēc 11. septembra.

Būtu patiesi ironiski, ja ASV sabiedrotajiem nāktos svītrot visus šos bieži vien kaitinošos un dārgos centienus nepieļaut kodolieroču nenonākšanu ļaundaru rokās, baidoties palikt vieniem pret lielām, naidīgām un ar kodolieročiem apbruņotām diktatūrām. Polija, kas reiz tika dēvēta par ASV "Trojas zirgu" Eiropā, kādu dienu varētu būt starp tiem.

• Polijas prezidents Andžejs Duda un Polijas premjerministrs Donalds Tusks 12. martā vizītē Vašingtonā tikās ar ASV prezidentu Džo Baidenu, lai atzīmētu 25 gadus kopš Polijas, Čehijas un Ungārijas pievienošanās NATO.

Raksts publicēts sadarbībā ar "Visegrad / Insight".